Iedzimt atpakaļ tumsā • IR.lv

Iedzimt atpakaļ tumsā

Ausmas (Inese Pudža) diena sākas ar atcerēšanās un novecošanas rituālu, bet svešā veča (Indra Briķe) izrādās pašas meita. Foto — Aivars Ivbulis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Izrāde Mammu! ir ļoti personisks vēstījums par dzīvi pie sliekšņa

Personisks, protams, ir katrs vēstījums, ko savai auditorijai nodod kāds mākslinieks. Tomēr režisors Valters Sīlis vienmēr mani ir aizkustinājis ar tādu īpaši degošu vajadzību dalīties pārdzīvotajā vai saprastajā. Tā nav, teiksim, Vladislava Nastavševa mākslinieciskā atklātība jau uz paštīksmes robežas vai Elmāra Seņkova sāpīgi ironiskais atskats uz sevi no malas. Valters Sīlis, pat ja fiziski nepiedalās, ir līdz matu galiņiem iekšā savu izrāžu vēstījumā, un tas vienmēr ir maigs un nopietns. Tāpēc uzdrošinos minēt, ka arī Valtera Sīļa lugai un izrādei Mammu! pamatā ir ne tikai paša piedzīvotais, bet arī pārdzīvotais, iedomājoties sevi protagonistes ādā. 

Izrādes fabula ir gauža un vienkārša — 96 gadus vecā Ausma izdzīvo savu pēdējo dienu, pirms pārkāpj mūžības slieksni. Notiekošā vienu pusi ir pieredzējuši visi, kam atlicis noskatīties, ka mīļš cilvēks lēnām aizslīd prom. Otru pusi nav iespējams piedzīvot no malas, taču Valters Sīlis ir uzdrošinājies iztēlē iekāpt tajā promslīdošajā laivā un paraudzīties uz notiekošo varones acīm. Un, no šā iekšējā skatpunkta lūkojoties, sapratis, ka jebkurā ķermenī, lai cik vecs, degradēts, pussagruvis tas būtu, dzīvo joprojām jauns cilvēks. (Saukt to par dvēseli būtu pārāk patētiski, un tā arī nebūtu taisnība.) Tāpēc Ausmu, kuru mēs ieraugām viņas pašas iekšējā skatījumā, spēlē Inese Pudža — jauna, spēkpilna un skaista. Tad daudzkārt dramatiskāka ir atklāsme, ka nenovecojošo iekšējo cilvēku no ārpasaules šķir sagrabējusi un gribai nepakļaujama miesa. 

Tā droši vien sākas katra Ausmas diena — attapties jaunai un varošai pasaulē, kurā nav nekā pazīstama un, kā izrādās, nav iespējams pat pakustēties, un panikā kā bērnam saukt pēc mammas. Apjukt un nobīties no svešās večas, kuras darbībās aktrise Indra Briķe neslēpj nogurumu un rutīnu, aiz kuras tik tikko vairs vīd mīlestība. Piedzīvot kā riebīgu pārsteigumu ikrīta higiēnas pazemojumus, kamēr spogulis rāda nepazīstamu sensenu seju, bet svešā veča izrādās pašas meita. Šo ikdienas atcerēšanās un novecošanas rituālu režisors iestudējis lietišķi un naturālistiski: uz gultas malas rindojas mitrās salvetes, uz grīdas noplakšķ pa nakti sačurātais pampers, bezpalīdzīgais ķermenis tiek valstīts kā nedzīvs priekšmets. 

Taču ārpus šīs neizturamās realitātes, kurā piedalās arī citi, eksistē Ausmai vien redzama īstenība. Tur brālis atvadās, karā aiziedams, draudzene aicina uz Annas Kareņinas mēģinājumu skolas vakarā, un tā paša romāna varones nāvi piedzīvo Ausmas māte, bet mīļotais aizbrauc pāri jūrai uz kādu gadu, «kamēr krievus padzīs». 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu