Alfabēts ir derīga lieta, bet šomēnes tas radījis neveiklu situāciju Ņujorkā un pasaules diplomātijā. Ievērojot alfabēta secību, prezidentūru ANO Drošības padomē pārņēmusi… Krievija! Lielākā drošības postītāja Eiropā kopš Otrā pasaules kara, kuras pašas prezidentu gaida arests par kara noziegumiem. Cik gan formāla un reizēm līdz izmisumam bezjēdzīga var būt ANO kārtība!
Neņemos prognozēt, kā to reformēt, bet no sarunām mūsu raibajā studiju grupā dzirdu līdzīgu vilšanos gan no Āfrikas, gan Āzijas kolēģiem. Lielākoties viņi nāk no valstīm, kurās starptautisko palīdzību ļoti vajag, jo tautām vienām izrauties no nabadzības, korupcijas un cilvēktiesību apspiešanas liekas nepaveicams uzdevums.
Nesen ar kolēģiem piedalījāmies konferences diskusijā Kāpēc joprojām pastāv diktatūras? Tā nebija teorētiska spriedelēšana, jo Katjai bija jābēg no Lukašenko režīma aresta, bet Džī dzīvo pārdesmit kilometrus no pasaulē nožēlojamākās diktatūras Ziemeļkorejas. Es pastāstīju, cik dārgi Latvijai maksāja autoritārisma epidēmijā zaudētais valstiskums un garie padomju okupācijas gadi.
Par vienu bijām vienisprātis — starptautiskā sabiedrība, stiprākās un brīvākās valstis, var atļaut vai traucēt diktatoriem izaugt. Kā mazais princis ravēja baobabu asnus, lai tie izaugot nesaplēstu planētu, tā uz Zemes jāravē diktatori, sacīja Hakobs no Armēnijas.
Redz, Krimā uzreiz neizravētais Putins tagad jau gadu jāravē pa milzīgu frontes līniju. Tāpēc arī tādam faktam kā Drošības padomes prezidentūra ir simboliska, nevis tikai burtiska nozīme.
P. S. Sirsnīgi sveicu brīvā Ir trīspadsmitajā dzimšanas dienā!
