Leoša Janāčeka Jenūfa Alvja Hermaņa režijā šobrīd ir mūsu opernama trumpis — pilnīgas mākslas fakts
Tas, iespējams, ir viens no skaistākajiem, ja ne pats skaistākais operuzvedums, ko laimējies redzēt. Ne tikai krāšņuma, bet arī mākslinieciskās pilnības nozīmē — bez šiem superlatīviem grūti iztikt, rakstot par Latvijas Nacionālās operas un baleta jaunāko pirmizrādi.
Jau pirms deviņiem gadiem šis Alvja Hermaņa iestudētais Jenūfas (2014) uzvedums Briseles teātrī La Monnaie / Le Munt tika atzīts par izcilu notikumu. Vērienīgs gan ieceres, gan tehniskā izpildījuma ziņā, tas varbūt nemaz nebija paceļams viena opernama spēkiem, tāpēc tapa kā kopražojums, ko vēlāk varēja redzēt arī Boloņas un Poznaņas opernamos. Tas, ka nupat to varēs vairākas reizes baudīt arī mūsu Baltajā namā, ir liela veiksme. Jo šajā iestudējumā apvienojušās Hermaņa operrežijas stiprās puses — spilgta vīzija par telpu kā ierāmējumu mūzikai un dramatiskajai darbībai, prasme šo redzējumu iedvest mākslinieciskajai komandai tālākradīšanai un pilnveidošanai un, galvenais, spēja pārliecināt arī solistus par savas idejas pamatotību.
Un solistus Alvis Hermanis ir iedvesmojis visnotaļ sarežģītai skatuves eksistencei: viņiem jāizdzīvo savu tēlu drāma gan statiskā, krāšņā jūgenda nosacītībā, gan dziļi psiholoģiskā patiesīgumā.
Būdams ne tikai režisors, bet arī scenogrāfiskās idejas autors, Hermanis radījis izteiksmīgu telpu — vairākpakāpju konstrukciju kā spēles vietu un ornamentētu portālu virs tās. Leoša Janāčeka mūzikā, kas tapusi 19. un 20. gadsimta mijā, saklausāmi folkloras motīvi, un režisors tos padarījis redzamus, izmantojot komponista dzimtenes Morāvijas krāšņos tautastērpus un viņa laikabiedra un tautieša Alfonsa Muhas gleznu fragmentus un stilizētos ornamentus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.