Kinofestivāla programmas pieturpunkti un nostāja
Viena diena — divi noslēgumi. Aizvadītajā svētdienā pasniegtas gan nacionālās kinobalvas Lielie Kristapi, gan beidzies 73. Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls, kurš ik gadu iezīmē jauna cikla sākumu filmu starptautiskajā apritē. Abi notikumi uzskatāmi pierāda, ka kino, tāpat kā citi mākslas veidi, nelevitē (atsaucoties uz šāgada Lielā Kristapa saukli) jeb nepastāv atrauti no sociālpolitiskajiem procesiem, jo šajā laikā abstrahēšanās būtu liela greznība, ko sabiedrība diezin vai var atļauties.
Tāpat kā Latvijas kinoļaudis Lielā Kristapa ceremonijas tiešraidē drosmīgi izteicās par sāpīgiem jautājumiem iekšpolitikā (aktrise Marija Luīze Meļķe no balvas atteicās, kamēr nebūs pieņemts Dzīvesbiedru likums), arī Berlīnes kinofestivāls mediju uzmanību izmantoja, lai skaidri paustu atbalstu Ukrainai un izvairītos no citu Eiropas festivālu kļūdas, nevajadzīgi tēlojot samierniekus un dodot vārdu «abām pusēm».
Festivāla radošais direktors Karlo Šatriāns intervijā izdevumā Screen Daily atzina, ka, par spīti tam, ka Berlināle ir saņēmusi filmu pieteikumus no Krievijas, tie programmā nav iekļauti. Vienīgais izņēmums ir Berlīnē dzīvojošas čečenu režisores Malikas Musajevas filma Būris meklē putnu (Kletka ishet ptitsu), kas ir Krievijas un Francijas kopražojums. «Mūsdienās ir grūti atbalstīt Krievijas filmas, pat ja tās ir neatkarīgi veidotas, jo allaž ir jautājums, kur tās izrādīs pēc pirmizrādes,» teica Šatriāns.
Berlinālē demonstrēto Ukrainas filmu (četru pilnmetrāžas un divu īsfilmu) vēstījumos atblāzmojas gan dzīve kara laikā (Dzelzs tauriņi / Iron Butterflies un citas) vēl pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma, gan pieaugšanas stāsti (Tu mani mīli / Ty mene lubysh?).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.