Valstij ir stingrāk jāuzrauga pirmskara un padomju laikā celto ēku tehniskais stāvoklis • IR.lv

Valstij ir stingrāk jāuzrauga pirmskara un padomju laikā celto ēku tehniskais stāvoklis

4
Ēka Krišjāņa Valdemāra ielā, no kuras plaisu dēļ evakuēti cilvēki. Foto - Edijs Pālens, LETA
Armands Dzenis

Kamēr daudzi Latvijas iedzīvotāji dzīvo privātmājās un tā sauktajos jaunajos projektos, lielākā daļa mūsu sabiedrības mitinās pirmskara laikā celtās ēkās vai padomju daudzdzīvokļu namos. Mājas, kas celtas pirms Otrā pasaules kara, lai arī kļuvušas par Latvijas pilsētvides ainavas raksturīgu iezīmi, tomēr ir drošības un apdzīvojamības ziņā liela, samilzusi problēma. Savukārt 20. gadsimta beigās celtie daudzdzīvokļu nami, kas projektēti tā, lai tajos efektīvi un par pieņemamu cenu varētu izmitināt lielu skaitu cilvēku, ir novecojuši ne vien morāli, bet arī fiziski. Laikam ejot, kļūst arvien skaidrāks, ka šīs ēkas vairs nav piemērotas mūsdienu dzīves standartiem. Līdz ar to nenoliedzami, ka pirmskara ēku un padomju laika daudzdzīvokļu namu atjaunošana mūsu valstī ir neatliekami risināms jautājums.

Viena no aktuālākajām pirmskara ēku problēmām ir mūsdienīgu drošības un energotaupības elementu trūkums. Daudzās no tām joprojām izmanto novecojušas elektroinstalācijas, tajās nav ugunsdrošības signalizācijas un tās ir slikti izolētas. Vēl viena būtiska problēma ir pašu ēku nolietojums – laika gaitā tās ir kļuvušas konstrukciju ziņā nedrošas.

Pirmskara ēkas Latvijā ir arī energo neefektīvas. Pareizas izolācijas trūkums un novecojušas apkures sistēmas patērē daudz vairāk enerģijas, nekā tām nepieciešams.

Tas ne tikai nelietderīgi izmanto resursus, bet arī palielina enerģijas izmaksas iedzīvotājiem, kas jau tā pašlaik ir ļoti sāpīgs jautājums, un veicina vides degradāciju. Tomēr, neraugoties uz neatliekamo renovācijas nepieciešamību, daudzas pirmskara ēkas Latvijā joprojām ir graustu līmenī. Tas lielā mērā ir saistīts ar resursu un politiskās gribas trūkumu. Pirmskara ēku vidējais kalpošanas laiks – 100 gadi – jau ir pārsniegts. Tāpēc jo īpaši nozīmīgi ir tās uzturēt labā tehniskā stāvoklī, regulāri veicot nepieciešamos apkopes un atjaunošanas darbus.

Runājot par padomju daudzdzīvokļu mājām, zināms, cik neveikls ir to plānojums ar platības ziņā mazām virtuvēm un pārlieku šaurajām vannasistabām, taču šoreiz ne par šīm dīvainībām stāsts. Šajos namos nebūšanu netrūkst, taču viena no būtiskākajām problēmām ir pienācīgas siltumizolācijas trūkums, līdz ar to iedzīvotājiem mājokļu apsildīšanai ir jātērē vairāk enerģijas. Pareizas ventilācijas trūkums paaugstina mitruma līmeni, tādejādi radot neveselīgu mikroklimatu telpās. Papildus šīm un vēl daudzām citām likstām padomju daudzdzīvokļu mājas ir arī ļoti slikti uzturētas. Gadu gaitā tās ir panīkušas, to sienas ir ieplaisājušas, jumti tek, lifti slikti darbojas, nemaz nerunājot par bēdīgo un visai depresīvo vizuālo kopskatu. Tas ne tikai padara dzīvošanu šajās ēkās neērtu, bet arī apdraud iedzīvotāju veselību un drošību.

Valsts kontrolei, 2017. un 2018. gadā veicot ēku drošuma revīziju un apsekojot ekspluatācijā pieņemtas ēkas, kuras pieder revīzijas apjomā iekļautajām desmit – Alojas, Ērgļu, Gulbenes, Tērvetes, Saldus, Olaines, Ventspils, Limbažu novada, Daugavpils un Valmieras pilsētas pašvaldībām, nācās secināt, ka tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami.

Valsts kontrole tāpat secinājusi, ka kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Liela daļa Latvijas dzīvojamā fonda degradējas pat līdz grausta stāvoklim.

Pēc revīzijas tapa skaidrs, ka kopš denacionalizācijas atbildīgās institūcijas nav sekmējušas dzīvokļu īpašnieku atbildību par savu mājokli un pašu ēku – piemēram, kāpņutelpām, liftiem, jumtiem, balkoniem un citiem elementiem. Lai gan īpašniekiem ir jāuzņemas atbildība par drošības prasībām, viņiem ir arī tiesības lemt par apsaimniekošanas maksu. Diemžēl šajā situācijā bieži dominē zemās maksātspējas risinājumi.

Revīzijā atklājās, ka pat tad, kad apsaimniekošanas maksu apmērs ir atkarīgs no pašvaldībām un namu apsaimniekotājiem, maksas nav noteiktas atbilstoši māju uzturēšanas vajadzībām. Šajā situācijā ēkas turpina degradēties, apdraudot iemītniekus, garāmgājējus un vidi, turklāt remontdarbiem nepieciešamās izmaksas tikai pieaug.

Ko šī revīzija un pēc tās veiktie secinājumi ir risinājuši ēku drošības ziņā? Kas ir uzlabojies šajā jautājumā šo gadu laikā? Diemžēl es teiktu, ka pārmaiņu un uzlabojumu ir stipri par maz.

Pēc Valsts kontroles atklātajām problēmām saistībā ar dzīvojamām mājām Ekonomikas ministrija (EM) ierosināja finanšu instrumentu atbalstu mājokļu tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Viens no šiem risinājumiem ir ALTUM aizdevuma programma, kas nodrošina līdzekļus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju remontiem. Pēc Valsts kontroles ieteikuma, EM ir izstrādājusi pasākumus, lai novērstu risku, ka dzīvokļu īpašnieki, apsaimniekotāji vai būvvalde nav pietiekami informēti par ēkas tehnisko stāvokli ilgtermiņā. Tagad regulāra tehniskā apsekošana jāveic vismaz reizi desmit gados, un atzinums par drošumu un nepieciešamajiem pasākumiem būs pieejams Būvniecības informācijas sistēmā. Vai ar to pietiek?

Likumdošanas saraksts, kas regulē namu apsaimniekošanu, ir visai garš. Ar to gribu teikt, ka likumdošana ir, bet vai tā strādā, ir jau cits jautājums. Pie šīs tēmas nedaudz vēlāk rakstā vēl atgriezīšos.

Civillikuma 1084. pantā noteikts,  ka katram būves īpašniekam ir pienākums uzturēt savu īpašumu tādā stāvoklī, kas nerada nekādu kaitējumu pašam, kaimiņiem, garāmgājējiem vai lietotājiem. Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājs ir atbildīgs par to, lai reizi gadā tiktu veikta pamatkonstrukciju profilaktiskā apsekošana, kuras laikā tiek novērtētas nesošās sienas, pārsegumi un balkoni. Ja tās vizuālajā pārbaudē tiek konstatēti dzīvojamās mājas vai tajā esošo iekārtu un inženierkomunikāciju bojājumi, pārvaldītājam ir jāpieņem lēmums par ārpuskārtas remontdarbiem vai jāiesniedz priekšlikumi dzīvojamās mājas īpašniekiem par tehniskās apsekošanas un nepieciešamā remonta darba uzdevumu sastādīšanu.

Lielākoties šādi remontdarbi netiek veikti iedzīvotāju balsojuma, kas veikts, pārsvarā balstoties uz finansiāliem apsvērumiem, rezultātā. Jāatzīmē arī, ka balsojuma 50+1 savākšana daudzos gadījumos ir  sarežģīta – kad ēkā ir daudz īres dzīvokļu vai īpašnieki ilgstoši atrodas prombūtnē. Pie šādiem apstākļiem bieži vien tiek sagaidīts ēkas vai attiecīgo elementu stāvoklis, kad pārvaldnieks ir tiesīgs veikt ārpuskārtas remontu bez iedzīvotāju balsojuma. Ārpuskārtas remontu veic, ja ir konstatēti dzīvojamās mājas un tajā esošo iekārtu un inženiertīklu bojājumi, kas apdraud ēku konstrukciju noturību, iedzīvotāju vai trešo personu veselību un dzīvību, piemēram, jumta seguma caurtece, fasādes elementu sasaistes zudums ar sienu, inženiertīklu sistēmu bojājumi.

Balstoties uz šo informāciju un savu kā namu apsaimniekošanas uzņēmuma eksperta pieredzi, secinu, ka vislielākā atbildība par ēkas tehnisko uzturēšanu gan juridiski, gan finansiāli gulstas uz visu kopīpašnieku pleciem.

Jā, protams, daudz varam darīt paši – gan iedzīvotāji, gan mēs, apsaimniekotāji. Varam urbties cauri likumiem un vilkt tiem līdzi ar pirkstu, varam organizēt dažādus izglītojošus seminārus gan par likumdošanu, gan ēku uzturēšanu, gan renovācijas iespējām, finansu piesaisti utt. Taču, ņemot vērā neatliekamās drošības, veselības un vides problēmas, kas saistītas ar pirmskara ēkām un padomju laika dauddzīvokļu namiem Latvijā, uzskatu, ka valdībai ir ātri un izlēmīgi jārīkojas, lai risinātu šo problēmu. Tas varētu ietvert finansiālu stimulu sniegšanu namīpašniekiem vai pat valsts līdzekļu izmantošanu atjaunošanas darbu veikšanai. Ieteiktu arī kā obligātu noteikt uzkrājumu fonda izveidi, lai nepieciešamības gadījumā remontus varētu veikt operatīvi un raiti. Pateicoties šādam uzkrājumu fondam, mums, Civinity izdevās efektīvi veikt remondarbus Rīgā, Daugavpils ielā 49, kur veikta pagraba pārseguma pastiprināšana pirmskara ēkā. Pagraba pārseguma nestspējas zudums ir ļoti izplatīta problēma šajās ēkās, atjaunošanas darbi ir apjomīgi gan veicamo darbu ziņā, gan finansiāli.

Manuprāt, jāvienkāršo atjaunošanas līdzfinansējuma piesaistes process, jārod veids milzu birokrātijas mazināšanai un likumdošanas sapratnes un ievērošanas veicināšanai.

Pirmskara ēku un daudzdzīvokļu māju renovācijas nepieciešamība Latvijā ir valstiski svarīgs jautājums. Šīs būves ir mūsu pilsētvides ainavas raksturīga iezīme, taču tās rada arī lielas bažas drošības, apdzīvojamības un vides ilgtspējas ziņā. Ir jārīkojas jau tagad!

 

Autors ir Civinity būvinženieris

Komentāri (4)

lindab456 23.02.2023. 11.20

LA.LV (23.02.23.)raksta: “ja būtu pasūtīta ēkas tehniskā apsekošana, ēka būtu varējusi pretendēt uz pašvaldības palīdzību bīstamības risku novēršanai.” Būsim godīgi – tā tas nenotiek. Pašvaldības atbalsts, zināmi % kā pēcatmaksa, tiek piešķirta konkursa kārtībā fasāžu un atsevišķu elementu sakārtošanai. Ēku konstruktīvie defekti un bīstamības riski ir atstāti īpašnieku un pārvaldnieku ziņā.
Uz problēmu gribu paskatīties plašāk – likumdošanu veidoja tie paši spēki, kas gadiem ir koalīcijā un pie varas. Savukārt pašvaldībā esošie normatīvie akti un kārtība tika izstrādāta S un GKR laikā un kopš tā laika nekas būtisks nav mainījies.
Iepriekšējās RD sasaukumu laikā uzsvars tika likts uz jaunajiem projektiem, nodokļu maksātāju naudu guldīja Jaunās Rīgas projektā Skanstes apkārtnē, Hanzas apkaimes infrastruktūrā, t.sk. “kapu tramvaja”projektā. Savukārt vēsturiskās apbūves renovācijai, kas prasa kompleksu pieeju no visiem sociāli ekonomiskiem un kultūrvēsturiskiem aspektiem, – nav bijusi pievērsta uzmanība visu šo laiku.
Šobrīd, beidzot, iedzīvotāji un ēku īpašnieki, apsaimniekotāji sāk runāt par to, kas notiek ar vēsturisko apbūvi, kad tās tiešā tuvumā tiek veikta liela mērga būvniecība, raktas dziļas būvbedres, atsūknēti gruntsūdeņi, dzīti pāļi. Ka ir vērojama vēsturisko māju pamatu nosēšanās, konstrukcijās veidojas plaisas. Kliedzoši ir gadījumi, kur vēsturiskajā apbūvē tiek iecelti neadekvēti lieli būvapjomi, turklāt tie tiek uzsēdināti uz blakus esoša nama pamatu pēdas. Ir zināms, ka Rīga ir būvēta uz kāpu smilts un kūdrainas grunts, ka pirmskara namiem nav dziļi pamati un tas no lieliem jaunbūves projektiem vēsturiskās apbūves tuvumā prasa īpaši izsvērtu risku izvērtēšanu. Situācijā ar JRT ēku paveicās – blakus esošā namā bija iedzīvotāji, kas juridiski spēja parūpēties, lai nama plaisāšana neturpinātos.
Tas ir jautājums kā valstij un pašvaldībām mainīt attieksmi pret pirmskara apbūvi un tas ir jautājums arī par koruptīvu vidi – kā līdz šim bija iespējami lieli jaunbūves objekti vēsturiskā apbūvē, neaprēķinot visus iespējamos riskus, un kā tas ir iespējams, ka neveiksmju gadījumā kļūdu labošana tiek novelta uz cietušo – vēsturisko ēku īpašniekiem, iedzīvotājiem.
Runājot par iepriekšējā RD sasaukuma mantojumu, nav izvērtēta arī pagarinātā sabiedriskā transporta radītās slodzes ietekme.

+1
0
Atbildēt

0

kolpants 23.02.2023. 13.20

Срывать это наследие оккупации и точка! Новое жилье будет построено из полученной компенсации за оккупацию.
пока человек живет в оккупантском жилье, понятно, что и мышление у него остается таким же. Надо вырывать человека из этого порочного круга!

0
0
Atbildēt

0

lindab456 22.02.2023. 14.04

Raksts par aktualizētu tēmu, bet, manuprāt, pietrūkst objektivitātes.
Autors ir būvinženieris un saprotams, ka situācija ar pirmskara apbūvi ir vērtēta no būvinženiera skatījuma. Taču, virsraksts, kas pieprasa: “Valstij ir stingrāk jāuzrauga..,” no autora prasa arī plašāku un pilnīgāku skaidrojumu – kā tad mēs nonācām līdz šādai situācijai un kāda visā tajā ir valsts un pašvaldības loma.
Jāsaka, ka aina, ko autors iezīmē, ir biedējoša – pirmskara apbūve kā tāda tiek kvalificēta kā “drošības un apdzīvotības ziņā liela samilzusi problēma,” kas “veicina vides degradāciju.” Jāsaka arī, ka šāds uzskats nav nekas jauns, ka gadiem tiek audzēts viedoklis, kas pirmskara vēsturisko apbūvi pielīdzina graustiem un atrod arī vainīgo – bezatbildīgos namu īpašniekus, kas izvēlas neieguldīt savā īpašumā, jeb paši vainīgi, kāpēc denacionalizēja.
Tādēļ, pirms valstij kārtējo reizi tiek uzlikts pienākums stiprināt kontroli ( kas ir vajadzīga, bet kā samērīga daļa no sistēmas), sodus utt., būtu jānoskaidro, kā šāda situācija ar vēsturisko apbūvi ir likumsakarīgi izveidojusies – kā sekas 30 gadus ieilgušai pārejas laika likumdošanai attiecībā uz denacionalizēto namu īpašumiem un ka līdz šim nav ņemtas vērā šī pārejas likuma sekas uz pirmskara apbūves tehnisko stāvokli un denacionalizētā īpašuma grupu kā tādu. Kā arī nav ņemts vērā kā tas sekojoši ir atsaucies uz vēsturiskā centra attīstību un tā apdzīvotību.
Jāpaskaidro, ka denacionalizētiem namiem bija (un vēl turpinās)īpašs apgrūtināts statuss, kas šo segmentu faktiski izceļ ārpus tirgus ekonomikas, neļaujot vienmērīgi attīstīties vienoti ar visu tautsaimniecību. Jāpaskaidro, ka šis dzīvojamā fonda segments jau tā bija cietis un nolaists padomju laikā.
Un šobrīd valstij un pašvaldībai būtu ne tikai jāstiprina kontrole, bet jāuzņemas atbildība, arī par to 30 gadu periodu, kurā denacionalizētie īpašumi vienpusēji nesa sociālās funkcijas apgrūtinājumu.

0
0
Atbildēt

1

    lindab456 > lindab456 25.02.2023. 10.35

    Viss liecina, ka šis starpvalstu līgums, kurā bija punkti par atstāto militārpersonu ģimeņu sociālajām garantijām, bija tas iemesls, kas kalpoja par pamatu, lai likumdošanā nostiprinātu denacionalizēto namu “pārejas laika” īres likumu un izņēmuma statusu un kas nu jau turpina darboties vairāk kā trīsdesmit gadus.
    Rezultātā ilgtermiņā (50 + 30) denacionalizēto īres namu fonds ir tādā situācijā, kā ir. Šī segmenta resursi ir izsmelti un aktīviem būniekiem atliek vien to pasludināt par savu laiku nodzīvojušu nojaucamu graustu apbūvi. Ar šādu filosofiju pasaulē nebūtu vēsturisku pilsētu, kas spēj saglabāt un uzturēt savu kultūrvēsturisko mantojumu.
    Ir jāatzīst, ka no valsts puses nebija izstrādāts kompensācijas mehānisms, kā līdzsvarot denacionlizēto īres namu juridisko un ekonomisko apgrūtinājumu. Nav saprotams, kāpēc neizmantojam pasaules un Eiropas valstu pieredzi. Tas mehānisms, kas pie mums tiek piedāvāts, ir klajā pretrunā ar denacionalizēto īpašumu situāciju mūsu vēsturiskās pieredzes kontekstā – nerēķinās ar to, ka denacionalizēto dzīvojamo namu fondam pamatoti nebija starta kapitāls. No šī aspekta neglīts žests ir lēmums neatjaunot pirmskara īres namu krājsabiedrības ar uzkrājumiem remontu vajadzībām.
    Atbalsts, ko līdz šim sniedz valsts un pašvaldība, ir pārsvarā pieejams lielajiem būvniekiem un attīstītājiem. No denacionalizētajiem īpašumiem tas prasa daļēju īpašumu pārdošanu, kas izjauc vēsturiskā īpašuma vienotību. Agresīva attīstītāju atbalsta politika sekmē nesaudzīgu attieksmi pret vēsturisko apbūvi kā arī veicina vēsturiskās iedzīvotāju kopienas izspiešanu, vietā nākot maksātspējīgiem īslaicīgas īres līgumiem, kas nesekmē pilsētas un apkaimes iedzīvotāju piesaisti un savas vietas patriotismu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu