Līdzīgi, kā veicam veselības pārbaudi pie ārsta, lai saprastu, kāds ir mūsu veselības stāvoklis, pirms mājas renovācijas uzsākšanas ir jānoskaidro ēkas tehniskais stāvoklis – kas jālabo un jāuzlabo.
Daudzdzīvokļu mājas beidzot atkal būvē arī reģionos. Daudzviet tās ir pirmās kopš neatkarības atgūšanas
Sabiedrībā jau labu laiku noris diskusija par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas procesa pabeigšanu. Šā jautājuma risināšanai izstrādāts Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanas likumprojekts, kā arī grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kuru stāšanās spēkā paredzēta 2026. gadā. Manuprāt, tas ir būtisks solis nozares sakārtošanai, kas viestu skaidrību īpašumtiesību jautājumos un rosinātu iedzīvotāju atbildīgāku attieksmi pret saviem īpašumiem.
Šā gada maijā spēkā stājās pārstrādātā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par ēku energosniegumu[1], kas diezgan skaidri pasaka, ka visām jaunajām ēkām līdz 2030. gadam ir jābūt bezemisiju ēkām, un līdz 2050. gadam esošās ēkas būtu jāpārveido par bezemisiju ēkām. Tā ir pāreja jau no nozarē bieži dzirdētā NZEB (nearly zero energy building – gandrīz nulles enerģijas ēkas) uz ZEB (zero emission building – bezemesiju ēkas) standartu.
Kad privātmājā plīst ūdensvads vai vētras laikā jumtam uzkrīt koks, īpašnieks apzinās, ka būs nepieciešams remonts un, visticamāk, tas prasīs ievērojamas izmaksas. Taču daudzdzīvokļu mājās situācija bieži vien ir citāda. Daudzi iedzīvotāji uzskata, ka viņu atbildība beidzas līdz ar dzīvokļa durvīm, tāpēc, saskaroties ar negaidītām remonta izmaksām par koplietošanas telpu vai ēkas elementu bojājumiem, viņi bieži ir pārsteigti un neapmierināti ar neplānotiem izdevumiem.
Daudzdzīvokļu namu energoefektivitātes uzlabošana nav tikai māju siltināšana, bet gan svarīgs posms visas apkaimes vai pat pilsētas attīstībā, jo iet roku rokā ar ilgtspējas mērķu sasniegšanu, augsti kvalificēta darbaspēka un finanšu piesaisti, iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu un biznesa izaugsmi. Turklāt tas attiecas ne tikai uz galvaspilsētu – tieši reģionos ir lieliski piemēri, no kuriem pat Rīga varētu mācīties. Taču galvaspilsētu un reģionus ceļā uz ēku renovāciju un energoefektivitātes uzlabošanu vieno kopīgi izaicinājumi, kuru dēļ virkne Latvijas iedzīvotāju nevar sākt dzīvot kvalitatīvākā un izdevīgākā mājoklī, bet Latvija cīnās ar Eiropas Savienības noteikto energoefektivitātes mērķu sasniegšanu.
Siltināt daudzdzīvokļu ēku ir izdevīgi, draudzīgi videi, un lielu daļu no šī procesa izdevumiem sedz valsts. Taču tā sākšanai vajag īpašnieku iniciatīvu un spēju vienoties
Rīgā nepilni 12 tūkstoši ēku ir t.s. daudzdzīvokļu mājas (trīs un vairāk dzīvokļi), bet ES fondu atbalstītās daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes programmas ietvaros no 2014. līdz 2020. gadam (programma noslēdzās 2023.g.), pabeigti bija tikai 74 projekti, iesākti vēl 16. Tātad kopā 90 mājas, kas ir aptuveni divas reizes mazāk nekā Pierīgā, Kurzemē vai Vidzemē. Rīga ir apņēmusies līdz 2030. gadam kļūt par klimatneitrālu pilsētu, tāpēc ar steigu jāatrod risinājums, kas faktiski no nulles punkta beidzot izkustinātu novecojušā dzīvojamā fonda renovēšanu un mazinātu Rīgas energopatēriņu. Patiesībā tā nebūt nav neiespējamā misija, turklāt Rīgas siltināšana var kļūt arī par nozīmīgu impulsu Latvijas ekonomikas attīstībai.
Padomju laikā celto daudzdzīvokļu namu renovācijas problēma ir viens no jautājumiem, ko savā prioritāšu sarakstā iekļauj katra valdība, taču ar praktisku šīs visnotaļ aktuālās problēmas risināšanu jau ilgstoši neveicas. Ir dažas pilsētas, kurām izdevies panākt jūtamu progresu (Liepāja, Olaine, Valmiera u.c.), bet Rīgā, kur veco namu ir visvairāk, šis problēmu vezums ir pamatīgi iestrēdzis.
Sliktā tehniskā stāvoklī esoši stāvvadi, tekošs jumts, brūkoši balkoni un vāja energoefektivitāte – tās ir tikai dažas no problēmām, ar kurām jāsadzīvo lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas mīt padomju un pirmskara laikā būvētos daudzdzīvokļu namos. Turklāt šo ēku renovācija lielākoties nav ekonomiski pamatojama – milzīgās investīcijas, kas nereti ir līdzvērtīgas paša īpašuma vērtībai, tāpat nenovērsīs likstas pilnībā. Ko darīt? Nojaukt un būvēt vietā jaunas ēkas? Ideālā pasaulē tas būtu vissaprātīgākais risinājums. Vienlaikus ļoti svarīgi ir saprast, kāpēc vispār esam nonākuši tik tālu un ko darīt, lai situāciju nepasliktinātu vēl vairāk.
Lietuviešu pilsētplānošanas eksperts Martins Marozs iesaka, ko darīt, lai pilsētas guļamrajoni iegūtu pievilcīgus vaibstus
Laiks, kad top valdības deklarācija un tiek aktīvi strādāts pie jaunās valdības prioritātēm un uzdevumiem, ir piemērotākais dažādu jomu ekspertu viedokļu skaļai un publiskai paušanai, paceļot dienaskārtībā sabiedrībai akūti risināmos jautājumus.
Ja vēl neesi reģistrējies, ir.lv reģistrējies šeit vai ienāc spiežot uz sociālo mediju ikonām zemāk.
Aizmirsi paroli?
Ja jau esi reģistrējies, pievienojies šeit.
Piekrītu Pakalpojumu sniegšanas noteikumiem un Privātuma politikai
Piekrītu saņemt izdevniecības jaunumus un satura vēstkopas.
Uz Jūsu norādīto e-pasta adresi %email%, tika nosūtīts apstiprinājuma kods.
Ievadiet kodu
Lūdzi ievadiet saņemto kodu, lai apstiprinātu e-pasta adresi.Mirkli pacietības, lūdzu. Visbiežāk šis kods jums atnāks uz e-pastu uzreiz, tomēr var būt gadījumi, kad tas aizņem vairākas minūtes.
Lūdzu pārbaudiet e-pastu un pārliecinieties, ka ierakstījāt kodu pareizi.Nepieciešamības gadījumā pieprasiet jaunu kodu.
Kļūda. Mēģinat vēlreiz.
Paroles maiņa sekmīga!
