Neilgi pēc sava jaunā romāna Džikī iznākšanas rakstniece Dace Rukšāne dalās pārdomās par rakstniecības slepeno virtuvi, aizvadītajiem četriem gadiem Saeimā un jauna darba meklējumiem
Daces Rukšānes iepriekšējais romāns Krieva āda (2020) vēstīja par 20. gadsimta 50.—60. gadu padomju Latviju, risinot gan laikmeta, gan vienas dzimtas sieviešu likteņstāstus. Nesen iznākusi iecerētās triloģijas otrā daļa — romāns Džikī, kura darbība turpinās padomju laika 70.—80. gados līdz pat Atmodas vētras sējai. Kamēr Brežņevs, Andropovs un citi PSRS vadoņi cits pēc cita mirst kā mušas, Rukšānes literārie tēli turpina un cenšas dzīvot savu vienīgo iespējamo dzīvi — tāpat, kā to darīja reālie cilvēki padomju okupācijā.
Abu Rukšānes romānu nosaukumi atvasināti no slavenām franču smaržām, jo smaržu pasaulei jau ilgu laiku ir neparasti liela nozīme rakstnieces dzīvē. Pirmais, kas mani sagaida pie Daces mājokļa durvīm, ir žiperīgais sunītis Džikī. Viņš savu vārdu ieguvis par godu romānam, kas tapis divarpus gadu garumā.
Ar Daces Rukšānes radošo virtuvi un rakstīšanas paradumiem iepazinos, lasot izdevniecības Dienas Grāmata tikko izdoto Rakstniecības laboratoriju — neparastu izdevumu, kurā apkopoti piecpadsmit pazīstamu latviešu autoru stāsti par to, kā viņi raksta un rada. Uzzināju, ka Rukšāne negaida iedvesmas mūzu apciemojumus, bet ievēro dzelžainu dienas kārtību: celties piecos no rīta, rakstīt, paēst, atkal rakstīt un doties garās pastaigās. Uzrakstīt vismaz 10 000 rakstzīmju dienā, neskatīties televīziju, neuzņemt viesus, negatavot ēdienu, neļauties nekādai prokrastinācijai. Visvairāk mani piesaistīja tas, kā Rukšāne bez mazākās paštīksmes un pretenzijām uz personiskās ģenialitātes auru aprakstīja rakstnieka fiziskās mokas ar sāpošu muguru, bezmiegu un sirdsklauvēm. Un mūžīgo sevis apšaubīšanas ceļu, kurā esi pavisam viens.
Tāpēc šķiet paradoksāli, ka Rukšānes darbi ir tik patīkami viegli un raiti lasāmi. Tie lauž snobiskos stereotipus, ka laba literatūra prasa savu mocību daļu arī no lasītāja. Rukšānei ir neparasta metode, kā pārliecināties, vai viņas teksti ir labi lasāmi — viņa tos pati sev lasa skaļi priekšā. Ja mēle un domas mežģījas, ir jāpārraksta: ja literatūra nav labi klausāma, tā ir arī grūti lasāma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.