Viens no brīvprātīgo baltkrievu korpusa līderiem ir 26 gadus vecais Igors Jankovs ar iesauku Jenkijs. Foto no personīgā arhīva
Par ko Ukrainā cīnās baltkrievu Jenkijs?
Pirmais baltkrievs, kurš mira par demokrātisku Ukrainu, bija Mihails Žizņevskis — 2013. gada decembrī viņš pievienojās protestētājiem Maidanā un nākamajā mēnesī bija viens no pirmajiem nāvējoši sašautajiem demonstrantiem. Divus mēnešus vēlāk, kad Krievijas karaspēks okupēja Krimu un Maidana protestētāji sāka veidot pirmās brīvprātīgo kareivju vienības, lai cīnītos Ukrainas austrumos, viņiem sāka pievienoties arī baltkrievi.
Tolaik viņu vidū bija ne mazums radikāļu, kurus savās rindās labprāt uzņēma brīvprātīgo bataljoni Azov un Labais sektors. Tādu karotāju varēja būt ap 30.
Taču tagad — pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā — baltkrievu skaits Ukrainas armijas rindās jau pārsniedzis 1500. Starp slavenākajām vienībām ir baltkrievu brīvprātīgo korpuss un pulks, kas nosaukts Kastus Kalinouska vārdā — šis rakstnieks un revolucionārs 19. gadsimtā vadīja baltkrievu sacelšanos pret Krievijas impēriju.
Bet par ko tagad baltkrievi cīnās Ukrainā?
Zaudēs viens, kritīs otrs
Viens no brīvprātīgo korpusa līderiem ir 26 gadus vecais Igors Jankovs ar iesauku Jenkijs.
Viņš kļuvis arī par TikTok zvaigzni. Jaunā vīrieša videoklipiem no frontes ir milzīgs sekotāju skaits, lai gan sarunā ar Ir viņš atzīst, ka pirmo reizi ieroci paņēmis rokās neilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Uz Ukrainu viņš pārcēlās jau pusotru gadu iepriekš. Dzimtenē viņš bija pabeidzis virpotāju un frēzētāju arodskolu, iekrājis nedaudz naudas un atvēris nelielu telefonu aksesuāru veikaliņu.
Igors ir no tās baltkrievu paaudzes, kuri vairs neatceras Padomju Savienību, taču joprojām nav tikuši pie iespējas piedalīties demokrātiskās vēlēšanās. «Lukašenko visus šos gadus apzināti iznīcināja jebkādu opozīciju. 2020. gada augustā šķita, ka cilvēki tik asi iebilst pret gadiem ilgušo vardarbību, ka mēs beidzot varētu salauzt sistēmu,» saka Igors. Kad Minskā sākās protesti, viņš bija viens no nedaudzajiem aktīvistiem, kuri nebaidījās no sadursmēm ar policiju.
«Vēlāk viņi sāka meklēt personas, kas bija piedalījušās protestos. Ieradās pārmeklēt manu vecāku māju, lai gan es tur nemaz nedzīvoju, esmu tikai pierakstīts. Sapratu, ka lieta ir nopietna, un aizbraucu,» stāsta baltkrievs. Patiesībā tā bija piespiedu bēgšana, jo viņu apsūdzēja par piedalīšanos protestos pret rezultātu viltošanu prezidenta vēlēšanās.
Ukrainā Igors ieradās 2020. gada septembrī. Kijivā viņam palīdzēja iekārtoties tuvs draugs baltkrievs Artems, kurš bija dienējis bataljonā Azov un pēc tam speciālo operāciju spēkos. Jenkijs sāka strādāt par privāto apsargu, bet brīvajā laikā nodarbojās ar džiudžitsu un sacensībās pārstāvēja Kijivas klubu Raketa.
«Runas par draudošu lielu ofensīvu sākās aptuveni sešus mēnešus pēc manas pārcelšanās uz Ukrainu,» atceras Jenkijs. «Arī es sāku domāt, vai piedalīšos karā vai ne. Gada laikā Ukraina kļuva par manām otrajām mājām. Tāpēc man nebija citas iespējas, kā aizstāvēt valsti, kuru es jau biju iemīlējis. Vienlaikus es saprotu: ja Ukrainas armija uzvarēs Putinu, manā valstī kritīs Lukašenko režīms.»
Kara sākumā, kad pie iesaukšanas punktiem veidojās garas rindas, draugi caur pazīšanos iekārtoja Jenkiju bataljonā, kurā dienēja paši. Viņu pirmā kauja notika martā Lukjanivkas ciemā uz ziemeļrietumiem no Kijivas centra, bet vēlāk viņu bataljons bija pirmais, kas iegāja atbrīvotajā pierobežas pilsētā Sumos. Tālākās cīņas notika Harkivas un Hersonas apgabalā, bet tagad Jenkijs ar saviem kolēģiem cīnās pie Bahmutas austrumu frontē.
«Tikai Ukrainā es sapratu, ka visu mūžu esmu nodzīvojis informācijas vakuumā, ko radīja Baltkrievijas oficiālā propaganda kopā ar Krievijas propagandu. Sliktākais ir tas, ka miljoniem cilvēku dzīvo ar šādu izkropļotu pasaules priekšstatu. Tā ir īsta zombiju apokalipse,» stāsta Jenkijs. Vēl viena atklāsme ir ukraiņu gars. «Šie cilvēki vienmēr cīnīsies par savējiem, lai ko tas maksātu. Viņi iet līdz galam. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar mani vai bez manis viņi atkaros gan Donbasu, gan Krimu,» tā baltkrievs raksturo savus ukraiņu ieroču brāļus.
Pagājušā gada nogalē baltkrievi Igors Jankovs jeb Jenkijs, Andrejs Tracevskis jeb Immortal (Nemirstīgais) un Rodions Batulins jeb Gena paziņoja par sava «Baltkrievijas brīvprātīgo korpusa» izveidi. Līdz tam viņi bija karojuši dažādās atsevišķās baltkrievu brīvprātīgo vienībās.
Iesildīšanās
Jenkija bataljons pagaidām nepieņem jauniesauktos, jo ir iesaistīts aktīvās kaujas operācijās, bet jauniņo mācības prasa laiku un organizatoriskas lietas. Turpretī Kalinouska pulks māca jauniesauktos paralēli saviem kaujas uzdevumiem Austrumukrainā. Starp jaunpienācējiem ir daudz baltkrievu, kuri dzimteni pameta 2020. gadā, lai izvairītos no Lukašenko režīma sāktās vajāšanas. Viņi ir dažādu profesiju cilvēki — no mehāniķiem līdz IT speciālistiem.
Jau kopš kara sākuma Varšavā ir izveidots palīdzības centrs baltkrievu brīvprātīgajiem, kuri vēlas doties uz Ukrainu. Pēc tā vadītāja Pavla Kuhto teiktā, jau no pirmajām kara dienām bija daudz cilvēku, kuri vēlējās iesaistīties Ukrainas aizsardzībā, bet nezināja, kā to izdarīt legāli. «Tāpēc nolēmām izveidot šādu centru, kas palīdz brīvprātīgajiem šķērsot robežu. Vācam arī ziedojumus un pērkam munīciju, ko nosūtīt puišiem Ukrainā. Šādu cilvēku ir daudz, es runāju par simtiem,» saka Kuhto.
Viens no brīvprātīgajiem, kam palīdzēja Varšavā izveidotais centrs, ir 42 gadus vecais Marks. Līdz 2020. gadam viņš bija Minskā dzīvojošs uzņēmējs. Mēdza piedalīties mītiņos, pēc kuriem par viņu sāka interesēties drošības dienesti — pārmeklēja dzīvokli un pat aizturēja sievu. Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, viņš pameta Baltkrieviju un pievienojās Kalinouska pulkam.
«Kad Ukrainā sākās karš, man bija grūti. Pirmās četras dienas es vienkārši nevarēju gulēt, visu laiku sekoju ziņām. Minskā dzīvoju diezgan labi, taču sapratu: ja arī es nepalīdzēšu kaut kādā veidā, es sev to nespēšu piedot. Tajā laikā mana sieva bija otrajā grūtniecības mēnesī. Tā bija grūta saruna, bet viņa mani saprata,» stāsta Marks.
Pēc mācībām Kalinouska pulkā Marks nonāca smago ieroču rotā un bija bruņumašīnas Kazak vadītājs, bet vēlāk pārkvalificējās par mīnmetēju. Viņa militārā karjera turpināja strauji attīstīties. Tagad viņš ir Kalinouska pulka paspārnē esošā bataljona Volat štāba priekšnieks un nodarbojas ar jauniesaukto uzņemšanu. Viņš stāsta, ka visgrūtākais pārbaudījums šajā karā ir apglabāt bojāgājušos biedrus, jo pats ar viņiem runājis un labi zina, kāpēc viņi nolēma cīnīties.
«Tu vervē cilvēku — apģērb, apauj, papļāpā, un šis cilvēks tev kļūst tuvs. Tāpēc katra nāve ir rēta manā sirdī,» saka štāba priekšnieks.
Marks ir pārliecināts par Ukrainas uzvaru, taču saprot, ka pašiem baltkrieviem cīņa ar to vēl nebeigsies. «Domāju, ka mums vēl ir daudz darāmā. Šis karš mums nav pat puse, varbūt tikai desmitā daļa no darba, kas vēl gaida. Šeit tikai iesildāmies, jo mums vēl priekšā ir Baltkrievija.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
