Raksta autors Eriks Mistevičs. Publicitātes foto
Jau vairāk nekā 250 gadus Centrāleiropa cīnās ar to pašu. Pirms 160 gadiem notika sacelšanās, kuras laikā poļi, ukraiņi, lietuvieši un baltkrievi kopīgi vērsās pret Krievijas cara despotismu un Krievijas imperiālismu. Šodien viņi vienojas palīdzībā Ukrainai.
Es dzīvoju Polijas galvaspilsētā Varšavā. Taisnā līnijā tas ir 150 km attālums no Baltkrievijas robežpilsētas Brestas, kas šodien atrodas zem Putina zābaka.
Jau 250 gadus krievi ik pēc dažām desmitgadēm veic maršrutu Bresta - Varšava, dodoties imperiālistiskā soda ekspedīcijā uz Varšavu, ik reizi vēloties uz visiem laikiem iznīcināt Poliju, nogalināt poļus. Scenārijs joprojām ir viens un tas pats: vienā virzienā viņi pārvietojas zirgu pajūgos, XX gs. - jau brauc ar tankiem, dedzinot, nogalinot, izvarojot; viņi slepkavo poļu inteliģenci, pārējos izved uz Sibīriju, uz cietumiem vai ar kaļķi apbērtiem grāvjiem Katiņā, Starobeļskā, Ostaškovā; viņi izved bērnus, mašīnas un visu, ko tik vien var paņemt.
Tas ir apbrīnojami, ka Polija spēja atgūties pēc katra no vairāk nekā desmit imperiālistiskiem soda reidiem, kas tika veikti no austrumiem, ka poļi atjaunoja savu valsti, demogrāfiju, izglītību, savu kultūru, valodu, ka spēja nostiprināt savu ticību. Jo tas viss tika apzināti pakļauts iznīcībai.
Jau 250 gadus savus imperiālistiskos iebrukumus manā valstī krievi bieži veic sadarbībā ar vāciešiem. Krievi un vācieši manu valsti savā starpā ir dalījuši jau četras reizes. Viņi savā starpā Poliju bija sadalījuši uz ilgiem 123 gadiem – no 1795. līdz 1918. gadam. Un atkal pirms Otrā pasaules kara Hitlers un Staļins noslēdza līgumu, uz kura pamata 1939. gada septembrī Polija tika sadalīta starp Vāciju un Krieviju. Otrā pasaules kara laikā ceļā uz Berlīni krievi apstājās pie Varšavas tā, lai vācieši pēc Varšavas sacelšanās varētu mierīgi nogalināt izdzīvojušos un pārvērst manu galvaspilsētu putekļos. Maz cilvēku zina, ka visu šo skaisto Varšavas centru, ieskaitot vecpilsētu un Karalisko pili, poļi pēc kara uzbūvēja no jauna. 1945. gadā krievi nogaidīja, kamēr vācieši to nolīdzinās ar zemi.
Ņemot vērā, ka Varšavu no robežas ar Putinam pakļauto Baltkrieviju atdala tikai 150 kilometri, gaisā joprojām virmo jautājums, kas ir līdzīgs tam, ar ko ir saskarušās vairākas manu senču paaudzes: vai cīnīties un pretoties imperiālismam, vai padoties, atdot savu zemi, piekrist slepkavībām, izvarošanām, iesaistīties kāda veida kolaborācijā, kaut vai lai veiktu labu biznesu "business as usual" apmaiņā pret kādu sava veida papildus vienošanos ar pazemojošiem elementiem (kā tas notika 1945.-1989.gados, kad Polijai padomju blokā nācās nosūtīt savas bagātības uz padomju Krieviju). Protestēt un pacelt galvu, aizstāvēties, sākt sacelšanos vai padoties?
Līdzīgus jautājumus pēdējos 250 gados uzdeva sev ne tikai poļi, bet arī lietuvieši, latvieši, igauņi, baltkrievi, ukraiņi un čehi… Pirms 160 gadiem, 1863.gada janvārī, sākās viena no daudzajām sacelšanām. Poļi, ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi stājās kopīgā cīņā pret Krieviju. Šī bija kārtējā sacelšanās. Pēc pusotru gadu ilgām cīņām, pēc daudzu dzīvību upurēšanas izdzīvojušos sacelšanās dalībniekus krievi izsūtīja uz Sibīriju. Pēc šīs sacelšanās bija nākamās, un tad nākamās. Tāds jau ir mūsu valstu liktenis.
Tāpēc šodien mēs turamies kopā, tāpēc palīdzam ukraiņiem, cik vien spējam (poļi pieņēma viņus savās mājās, līdz ar to nebija nepieciešams būvēt bēgļu nometnes, Polijas valsts tikpat kā automātiski piešķīra ukraiņiem tādas pašas tiesības, kādas ir poļiem un polietēm piekļuvei sociālajai palīdzībai, izglītībai, veselības aprūpei utt.), tāpēc mēs palīdzam Ukrainai, sūtot mūsu ieročus un panākot, ka arī citas valstis sniedz tai militāro atbalstu. Meklējam atbildīgus un nopietnus sabiedrotos NATO un Eiropā, lai atbalstītu savienību, kuru šodien veido bijušās Žečpospolitas valstis un kura jau 250 gadu garumā, kā ierasts, ik pēc dažām desmitgadēm kārtējo reizi pretojas Krievijas despotiskajam imperiālismam.
Šodien palīdzība kara plosītajai Ukrainai ir visas civilizētās pasaules pienākums.
Autors ir ikmēneša apskata Wszystko co Najważniejsze izdevēja Jauno mediju institūta priekšsēdētājs
Teksts publicēts Polijas ikmēneša izdevumā Wszystko Co Najważniejsze (Viss svarīgākais) vēstures projektā, kas tiek īstenots kopīgi ar Nacionālās piemiņas institūtu un Polijas Nacionālo fondu.
