Kultūras un mākslas nozares darbinieku atklātā vēstule ministram Puntulim

Pateicamies kultūras ministram Naurim Puntulim par atbildi uz mūsu 8. decembra vēstuli, kuru viņš sniedza 14. decembrī no Saeimas tribīnes.

Tomēr jāsaka, ka Jūsu atbilde nenesa cerēto skaidrību un mierinājumu un neatgrieza uzticēšanos. Gluži pretēji — Jūsu izvēle mūsu uzdotā jautājuma būtību interpretēt kā “ideoloģiju sadursmi” tikai palielinājusi mūsu neizpratni un sajūtu, ka netiekam sadzirdēti. Tādēļ rakstām vēlreiz, cerībā šoreiz saņemt atbildi pēc būtības un uzsākt īstu sarunu par iekļaujošas sabiedrības veidošanu ar kultūras un politikas līdzekļiem.

Jūs sakāt: “Iepriekšējā Saeimas sēdē es kā Nacionālās apvienības deleģēts ministrs solīju argumentēti atbildēt uz vēstuli, ko parakstījuši vairāk nekā 400 kultūras un sabiedriskie darbinieki, kas, loģiski secinot no vēstules satura un tajā uzdotā jautājuma, vēlēšanās nav balsojuši par Nacionālo apvienību.”

Ministra kungs, cilvēku izvēle vēlēšanās ir privāta. Vēstules parakstītājiem nav informācijas par citu parakstītāju politiskajām izvēlēm.

Otrkārt, vai Jūs gribat teikt, ka cilvēki, kas balsojuši par Nacionālo apvienību, nekad nerakstītu šādas vēstules, t. i., kultūrpolitikas plānošanas dokumenti, Satversmes pamatvērtību iedzīvināšana un ministru politiskā atbildība Nacionālās apvienības balsotājiem ir vienaldzīga?

Treškārt, vai Jūs apgalvojat, ka sabiedrības viedoklis ņemams vērā tikai tad, ja to izsaka izpildvaras tiešais politiskais elektorāts? Kultūras ministrs pārstāv visu kultūras cilvēku intereses — un ne tikai “mūsuprāt”. Nozares politika un plānošanas dokumenti attiecas uz visiem cilvēkiem, kas dzīvo šajā valstī neatkarīgi no politiskās piederības.

Jūs turpināt: “Šī ir absolūti politiska vēstule, kurā ir analizēts tikai un vienīgi mans politiskais balsojums Saeimā.”

Kultūras darbinieku atklātā vēstule tik tiešām ir politiska tādā nozīmē, ka šī saruna ir daļa no politiskā procesa, kurā ietilpst politikas veidošana, sabiedrības pārvalde, ministra balsojums, nozares pārstāvju pilsoniskā iniciatīva, pilsoņu prasība pēc atbildīgas un konsekventas rīcības. Neviens no mums nav ārpus politikas — ne balsojot, ne iestudējot izrādes. Mūsu vēstules “politiskums” nemazina mūsu argumenta konkrētību un nedod Jums tiesības izvairīties no sarunas par mūs satraucošo jautājumu būtību. Mēs norādām uz kultūrpolitikas iekļaujošās dimensijas neievērošanu. Tāpēc, kā valsts kultūrpolitikas tiešie īstenotāji, vēlreiz vēršamies pie Jums kā pie politiskas personas, jautājot — kā nākas, ka Jūs kā politiska persona varat neievērot savas nozares plānošanas dokumentos definētos uzdevumus?

Jūs apgalvojat: “Vēstule veidota no pozīcijas un uzsverot “mūsuprāt”. Ikvienam demokrātiskas sabiedrības pārstāvim ir tiesības izteikties no pozīcijas “manuprāt” un tad, atrodot domubiedrus, apvienoties vēstulēs, organizācijās vai politiskos spēkos un tad jau kopā teikt “mūsuprāt”. Arī Nacionālajai apvienībai ir tiesības uz jebkuru jautājumu vai tā iespējamo risinājumu skatīties no skatupunkta “mūsuprāt”.”

Nacionālās apvienības “mūsuprāt” un vēstuli parakstījušo kultūras darbinieku “mūsuprāt” nav viens otram pielīdzināmi. Šī vēstījuma vairāk nekā 400 paudēji nav vienas organizācijas vai partijas biedri un pat ne balsotāji. Iekļaušana un vienlīdzība ir cilvēktiesību un Satversmes pamatvērtību jautājums. Mūs nevieno politiska organizācija, bet izpratne par nozares mērķiem, kuri mums visiem ir kopīgi un saistoši. Tāpēc vēlreiz aicinām Jūs uz sarunu par mūsu jautājuma būtību.

Jūs uzsverat, ka Nacionālā apvienība ir parakstījusi jaunās valdības deklarācijā ietverto 27. punktu: “Nodrošināsim vienā mājsaimniecībā kopīgi dzīvojošu cilvēku tiesību un interešu aizsardzību neatkarīgi no dzimuma un vecuma.” Jūs sakāt: “Nacionālās apvienības-prāt, ir iespējami dažādi, nevis viens vienīgs veids, kā to nodrošināt.”

Rietumu demokrātijas ierasta prakse ir lēmumus un tiesību aktus saskaņot un izstrādāt kopā ar cilvēku grupām, uz kurām tie attiecas, nevis ilgstoši un ciniski noraidīt šo grupu izstrādātos piedāvājumus.

Nacionālās apvienības “veids” sabiedrības saliedēšanai līdz šim ir bijis mazāk aizsargātu grupu izstumšana. Tomēr ticam un ceram, ka Jums nākotnei ir kāda labāka ideja.

Elīna Pinto raksta: “Tieši līdzdalība ir atslēga, kas ļauj rezignāciju pārvērst līdzatbildībā par politikas izvēlēm. Rietumu demokrātijās ir labi pazīstami principi par (..) lēmumu saskaņošanu ar tām cilvēku grupām, uz kurām tie attiecas. Neievērojot šos principus, mēs nonākam pie “papīra reformām”, kas ir aizbildnieciskas un īsmūžīgas, jo nepilnīgi risina attiecīgās sabiedrības daļas patiesās vajadzības – lai tie būtu mazo ienākumu guvēji nodokļu režīmā, skolēni izglītības reformās vai īrnieki mājokļu īres regulējumā. Iesaistes trūkums vairo arī pilsoniskā beztiesīguma sajūtu un neuzticēšanos valdībai, ko ir ārkārtīgi viegli pārvērst destruktīvā “neizdevušās valsts” retorikā vai protesta balsojumos vēlēšanu dienā.” Tādēļ šeit nepietiks tikai ar “Nacionālās apvienības-prāt”. Mēs sagaidām iekļaujošu dialogu, ieinteresēto pušu kopdarbu ar reālpolitikas veidotājiem un likumdevējiem.

Kamēr gaidām, joprojām esam tiesiskuma deficītā — situācijā, kad likumdevējs, neraugoties uz Satversmes tiesas uzdevumu, ne tikai nenāk ar iniciatīvu, bet arī atkārtoti bremzē un noraida 23 000 vēlētāju iesniegto iniciatīvu nodrošināt visu ģimeņu tiesisko aizsardzību.

Jūs sakāt: “Tiesības uz “mūsuprāt” ir jebkuram politiskam spēkam šajā Saeimas zālē, bet visu izšķir demokrātisks vairākums – demokrātiski ievēlētas Saeimas vairākuma balsojums.”

“Vairākuma balsojums” nenozīmē “vairākuma pārākumu” vai absolūto varu. Šī iemesla dēļ mūsu valsts pamatlikums garantē pilsoņu tiesību aizsardzību pret pūļa diktatūru. Latvijas valsts Satversmē uzsvērts, ka Latvija “balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības”. Satversmes ​​95. pantā norādīts: “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.”

Sarunā, kas skar cilvēka pamattiesības un cieņu, nav vietas “vairākuma spēka” pozīcijai.

Savā atbildē Jūs vaicājat: “Kādēļ šāda politiska vai ideoloģiska satura vēstule ir tapusi?” Jūs runājat par sabiedrības polarizēšanos divās atšķirīgās ideoloģijās un turpināt: “Abām šīm ideoloģijām ir vieta mūsu un jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, un šīs Saeimas zāles politisko spēku tradicionālais izvietojums ļoti precīzi ilustrē šo situāciju – vienā flanga galā redzam konservatīvas idejas pārstāvošo Nacionālo apvienību, pretējā – liberālas vērtības pārstāvošo partiju “Progresīvie”. Bet pats svarīgākais un vērtīgākais ir tas, ka tribīne ir viena. Tā ir šeit, centrā, un tā pilda savu galveno uzdevumu un nodrošina abiem jeb visiem vienādas tiesības cieņpilni paust un cieņpilni aizstāvēt tās vērtības, ko katram no šiem spēkiem uzticējuši aizstāvēt tūkstošiem vēlētāju.”

Vēlreiz atgādinām: savā pirmajā vēstulē rakstījām par ļoti konkrētu situāciju — kultūrpolitikas vadlīniju ievērošanu un pretrunām, kas rodas, kad tās tiek ignorētas viena politiskā spēka interesēs. Jūs mūsu vēstuli cenšaties padarīt par “ideoloģisku cīņu” un tādējādi mazināt jautājuma nopietnību. Mēs norādījām to, ka kultūras ministra uzdevums ir rūpēties par  saliedētas un iekļaujošas sabiedrības veidošanu. Mums nav skaidrs, kā Jūs varat atbildēt par iekļaujošas politikas īstenošanu, ja Jūsu personiskā un partijas pārliecība ir pretrunā šim uzdevumam. Piemēram, kā Jūs veiksiet savu uzdevumu, vadot Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādņu 2021.–2027. gadam īstenošanas uzraudzības padomi, kuras darbības mērķis ir veicināt saskaņotu pamatnostādņu rīcības virzienu nacionālās identitātes un piederības, demokrātijas kultūras un iekļaujoša pilsoniskuma un integrācijas īstenošanā? Kā Jūs atbalstīsiet Liepājas tapšanu par Eiropas Kultūras galvaspilsētu, ja viena no obligātajām programmas Eiropas dimensijām ir iekļaujoša sabiedrība? Atbalstīsiet tikai tās sadaļas, kuras atbilst Nacionālās apvienības nostādnēm?

Tāpēc mēs aicinām ievērot valsts pamatlikumu, Satversmes tiesas spriedumu, politikas plānošanas dokumentus un cilvēktiesības.

Lai ilustrētu savu tēzi par “ideoloģiju cīņu sabiedrībā”, Jūs kā piemēru minat Alvja Hermaņa izrādi “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”.

Dīvaini, bet tie šoreiz esam mēs, mākslinieki, kam jāskaidro politiķim atšķirība starp reālpolitiku un mākslu, starp izpildvaras darbiem un diskusijām no tribīnes. Žižeka un Pītersona saruna, lai cik aizraujoši to vērot, nav labs piemērs, kā veidot politiku — tā ir konstrukcija bez vēlēšanās ieklausīties, saprast un meklēt kompromisus. Jau pats vārds “duelis” liecina par to, ka šī procesa mērķis ir kādu uzvarēt vai pat nogalināt. Vairākumam uzvarēt mazākumu? Vai konservatīvajiem uzvarēt liberāļus? Reālpolitika nav ne spēle, ne cīņa. Mēs vienkārši vēlamies veselīgu sabiedrību, kurā visi ir līdzvērtīgi savās ikdienas dzīvēs. Saruna nav iespējama tad, kad viens no sarunas dalībniekiem pēc definīcijas tiek uzskatīts par mazāk svarīgu nekā pārējie.

Savu atbildi Jūs noslēdzat ar aicinājumu uz diskusiju. Esam pateicīgi par vēlmi turpināt sarunu. Ceram uz sarunu par konkrētām darbībām, kā tiks veicināta iekļaušana, nevis vērtību “dueli”. Ceram arī uz Jūsu iniciatīvu, ne tikai “iesaistīšanos” vai balsojumiem pret pilsoņu iesniegtiem dokumentiem.

Jūs sakāt: “Ja vēstules autori mani aicina iespējamo nākamo periodu [ministra amatā] aizvadīt atbilstoši Satversmē noteiktajām pamatvērtībām, tad uzskatu, ka jau iepriekšējā periodā esmu to godam veicis un tieši šādi, atbilstoši Satversmē noteiktajām pamatvērtībām, esmu gatavs to turpināt.”

Paldies, ka vēlaties turpināt sarunu par Satversmē noteiktajām pamatvērtībām. Mūs jo īpaši interesē tiesiskās vienlīdzības princips un diskriminācijas aizlieguma princips, kas noteikti Satversmes 91. pantā: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Savukārt Satversmes 110. pants nosaka: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. 2020-34-03 šo pantu skaidro: “Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni. Sabiedrību veido ne vien tādas personas, kas pēc savas dabas veido ciešas personiskas un ģimeniskas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, bet arī tādas personas, kas pēc savas dabas veido šādas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem. Attiecīgi valstij vienādā mērā jārespektē arī tie sabiedrības locekļi, kuri pēc savas dabas veido personiskas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem, kā arī jārespektē tas, ka uz šo attiecību pamata var izveidoties ģimene.

Sprieduma 10.2. punkts runā par Satversmes 96. pantu: “Cilvēka cieņa ir demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionāla vērtība, un ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai (..). Cilvēka cieņa ir jāievēro nevis vienīgi formāli, bet pēc būtības, tādēļ atbilstoši cilvēka cieņas principam ikvienas ģimenes aizsardzības un atbalsta tiesiskajam regulējumam ir jābūt jēgpilnam. Tiesiskais regulējums, kas paredzētu viendzimuma partneru ģimenei vien formālu atzīšanu, bet nenodrošinātu aizsardzību un atbalstu, pēc būtības nozīmētu viendzimuma partneru ģimenes atzīšanu par nesvarīgu ģimenes formu un tādējādi būtu cilvēka cieņu aizskarošs. Tādēļ likumdevējam jārūpējas, lai tiesiskais regulējums nodrošina viendzimuma partneru ģimenēm ne vien formālu juridisku atzīšanu, bet arī juridisko aizsardzību un sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu.”

Jūs un mēs pagaidām dzīvojam valstī, kur šāda tiesiska regulējuma nav. Mēs dzīvojam valstī, kur vieni ir vienlīdzīgāki par citiem, vieniem pilsoņiem pienākas lielāka cieņa un valsts aizsardzība nekā citiem.

Ministra kungs, mums kļūst arvien grūtāk svinēt izstāžu atklāšanas un pirmizrādes kopā ar valdības pārstāvjiem, kuri izliekas nezinām, ka šo radošo darbu veidojuši cilvēki, kuri savu dzīvi veltījuši Latvijas kultūras un valodas kopšanā un uzturēšanā un vienlaikus viņiem nav tiesību palikt pie sava saslimušā bērna slimnīcā.

Pateicoties Satversmei un demokrātijai, Latvijā mākslu ir iespējams veidot brīvi.  Pagaidām cenzūra pie mums ir aizliegta. Paldies arī par Jūsu ieguldījumu tajā, jo Jūsu personīgā nostāja pret mākslas cenzūru Daugavpils Rotko centrā lika nozarei ar Jums lepoties. Tieši tāpēc tik šokējošs bija jūsu balsojums nākamajā dienā, iestājoties par veselas sabiedrības daļas dzīvju cenzēšanu.

Piedāvājam turpmākajā sarunā koncentrēt uzmanību uz jautājumu par to, kā mēs ar kultūras un mākslas palīdzību varam palīdzēt Latvijas sabiedrībai kļūt iekļaujošai un saliedētai.

Ceram, ka Kultūras ministrija un Jūs personīgi atradīsiet resursus un vietu šādai sarunai.

 

Vēstuli parakstījuši 512 Latvijas kultūras darbinieki