Kara balsis.* Kad ierastā dzīve apstājas

Anastasija Ringis, Laura Dumbere, Ilze Šķietniece

10 ukraiņi atbild, kas viņu dzīvē mainījies kopš 24. februāra un ko visvairāk cer pēc Ukrainas uzvaras karā

Tatjana Verbovaja, ukraiņu kafejnīcas Borščs šefpavāre
Pirmo kara mēnesi Tatjana ar divām meitiņām dzīvoja Kropivnickā, aukstā pagrabā bez ūdens un elektrības. Tikai pusceļā uz Latviju pamanīja, ka abām meitām katrā kājā steigā uzautas dažādas botas. Ukrainā palika viss — māju sajūta, darbs restorānā, vecāki un lielais dēls, izlūkdienesta bataljona komandieris. «Dēlu neesmu redzējusi astoņus mēnešus.» 

Tomēr zaudētās dzīves vietā atradusi jaunu. Ģertrūdes ielas kafejnīcai Borščs ir milzīga piekrišana, tā atvērusi filiāli Āgenskalna tirgū un Doma laukuma tirdziņā. «Sākām septiņas meitenes, tagad esam 19.» Visvairāk Tatjanu pārsteidz siltie apskāvieni, kādu bēgļiem sniedz latvieši. «Brīžam mūs noved līdz asarām. Šis karš ir parādījis, kuras ir īstās brāļu tautas — latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi.» 

Tatjanai karš beigsies tikai tad, kad Ukraina atgūs Krimu, kur viņai pieder viesu nams pie jūras. Pēc kara viņa tur grib atvērt karavīru rehabilitācijas centru.


Alīna Čera,
ārste no Ukrainas, strādā Kuldīgā
«Gads kopumā ir pagājis labi. Esmu dabūjusi darbu Kuldīgas slimnīcā, Ilgstošas sociālās aprūpes un arī Iekšķīgo slimību nodaļā. Īrēju māju Vārmē. Pēc izglītības esmu terapeite un kardioloģe. 21. novembrī Latvijā nokārtoju kardiologa sertifikātu. Tas dod tiesības praktizēt specialitātē. Man patīk strādāt, ir brīnišķīgi kolēģi. Latviešu valodu mācos, bet vēl grūti pateikt, vai ir cerības janvārī nokārtot eksāmenu. 

Man vairs nav ne māju, ne darbavietas, kur atgriezties, tāpēc gribu palikt šeit, Lat­vijā. Mariupolē biju lielas privātas klīnikas galvenā ārste, strādāju arī par ģimenes ārsti. 

Latvijā ierados 27. martā, atbraucu ar savu mašīnu. Kopā ar mani uz Latviju pārcēlās arī tēvs. Meita jau 24. februārī aizbrauca uz Spāniju, bet kopš jūlija dzīvo Anglijā.»


Dina Barta (45),
Hersonas militārās pārvaldes preses pārstāve, dzimusi Mikolajivā, dzīvo Hersonā
«Karš manā dzīvē ir daudz ko mainījis un paātrinājis visus procesus. Piemēram, jūlijā es apprecējos ar Ukrainas bruņoto spēku kapteiņleitnantu. Kopā pārcēlāmies uz Hersonu. Tagad šī pilsēta ir frontes līnija. Mums katru dienu notiek apšaudes. Katru dienu es rūpējos par to, lai no pilsētas izbrauktu pēc iespējas vairāk cilvēku.» 

Viņas dzīvē tagad nav nekā lieka — tikai darbs un mīlestība. «Mēs dzīvojam karā, mēs neplānojam nākotni, katru dienu mūsu galvenais mērķis ir izdzīvot un glābt pēc iespējas vairāk mūsu cilvēku. Taču mani un vīru silda doma, ka Ukrainai būs gaiša nākotne. Mēs ne tikai tam ticam, bet arī katru dienu cītīgi pie tā strādājam.»

Valērija Gukova (24), sākumskolas skolotāja no Harkivas
Kad sākās karš, pirmās lietas, ko Valērija ielika savā «ārkārtas situācijas koferī», bija flomāsteri, bērnu krāsojamās grāmatas un galda spēles. Harkivu intensīvi apšaudīja, tāpēc daudz laika viņa pavadīja bumbu patvertnē, cenšoties novērst bērnu uzmanību no biedējošajām skaņām. 

«Marta vidū es atsāku tiešsaistes nodarbības ar 4. klases skolēniem un gatavoju 11. klases skolēnus gala eksāmeniem. No bumbu patvertnes es mācīju 42 dienas. Tā bija neparasta pieredze,» stāsta skolotāja. «Ir svarīgi, lai skolotājam būtu attīstīta emocionālā inteliģence. Pēc kara es vairāk strādāšu kā psiholoģe un palīdzēšu saviem kolēģiem, bērniem un viņu vecākiem tikt galā ar kara psiholoģiskajām sekām.»

Bogdans Karpenko (39), būvfirmas Irpen īpašnieks
«Hostomeļa, Buča, Irpiņa man nav tikai parastas Kijivas priekšpilsētas. Tās ir manas dzīves un darba vide. Ir grūti vārdos aprakstīt, ko jutu, kad martā beigās atgriezos Hostomeļā.» Mājas viņš pameta 27. februārī, lai aizvestu ģimeni uz Vinnicu valsts vidienē, bet atpakaļ atbrauca, tiklīdz ukraiņu sapieri bija pabeiguši atbrīvotās teritorijas atmīnēšanu.

Pirmajos mēnešos visu laiku bez mitas centies kaut ko darīt, jo kaklā bija iesprūdis izmisuma kamols. «Es biju nikns. It kā man būtu izrauta dvēsele. Tādas sāpes nekad agrāk nebiju piedzīvojis.»

Viņa uzņēmums tagad atjauno sagrautās mājas un infrastruktūru. Ir nobažījies, ka Ukrainā atkal izmantos pašas lētākās tehnoloģijas. Viņš tic Ukrainas uzvarai, taču necer, ka tā pienāks ātri. Tāpēc pārstrukturē savu uzņēmumu, lai būtu līdzekļi darbības nodrošināšanai nākamajos 2—3 gados.

Ahtems Seitablajevs (50), teātra aktieris un kinorežisors, 2014. gadā no Simferopoles Krimā pārcēlās uz Kijivu
«To, ka sācies karš, pa īstam sapratu iebrukuma pirmajās nedēļās, kad mūs, brīvprātīgos, izmitināja bērnudārzā Zemenītes. Skatījos uz gultiņām, krēsliņiem, podiņiem, un man asiņoja sirds. Karš bija ienācis ikviena ukraiņa dzīvē — gan liela, gan maza,» saka Ahtems, kas veidojis tādas filmas Krimas tatāru valodā kā Kiborgi un Atgriešanās. 

Jau nākamajā dienā pēc iebrukuma viņš pievienojās teritoriālās aizsardzības vienībai un vēl pēc pāris dienām jau ieņēma pozīcijas mežos netālu no Irpiņas.

«Mans lielākais šāgada atklājums ir tas, cik daudz siltuma un mīļuma ir mūsu cilvēkos. Otrkārt, cik ātri mēs visi apguvām militārās prasmes. Bataljonā man ir divi draugi ložmetējnieki: viens ir zinātņu kandidāts, otrs — ārsts. Viņi mainās manu acu priekšā.»

Ahtems ir pārliecināts, ka Ukraina atgūs arī Krimu. 

Sergejs Vaganovs (64), pazīstams fotožurnālists no Doneckas
Pēdējo astoņu gadu laikā divreiz zaudēja mājas: 2014. gada aprīlī bija jāpamet Donecka, bet šāgada 12. martā draugs viņam un sievai palīdzēja izkļūt no aplenktās Mariupoles. «Manu acu priekšā moderna pilsēta divu nedēļu laikā tika atmesta akmens laikmetā. Raķetes iznīcināja veselus mikrorajonus, visapkārt mira cilvēki. Mūsu dzīvoklī visus logus izsita skaņas vilnis, dzīvojām mīnus astoņu grādu temperatūrā. Ēdienu gatavojām uz ugunskura. Ar sievu prātojām, ko darītu, ja vienu no mums nogalinātu. Esam pārdzīvojuši īstu elli.»

Okupācijas laikā Sergejs zaudēja 10 kilogramus. Tagad abi ar sievu dzīvo rehabilitācijas centrā Užhorodā. Kāds nekustamo īpašumu attīstītājs no Vinnicas viņiem uzdāvinājis dzīvokli jaunā ēkā. Bet, kamēr gaisa uzbrukumi turpinās, pārcelšanās vēl nav ieplānota. «Mūsu galvenais uzdevums tagad ir izdzīvot līdz uzvarai,» saka Sergejs.

Jūlijs Morozovs (43), jauniešu centra Shelter+ līdzdibinātājs Krivijrihā
Jūlijs kopā ar brāli Romānu Shelter+ nodibināja tūkstošgades sākumā, kad abi vēl bija studenti. Vadīja līderisma mācības jauniešiem, popularizēja ukraiņu kultūru un valodu. «Jau pirmajās kara dienās saņēmām ziņas, ka daudzi mūsu absolventi ir frontes pirmajās rindās,» stāsta Jūlijs. «Uzreiz sākām palīdzēt Ukrainas Bruņotajiem spēkiem. Kādi tik nebija lūgumi! Gan sagādāt prettanku «ežus», gan tēmekļus.» Bijušas nedēļas, kad viņš gulējis tikai četras stundas diennaktī. Izveidoja patvertni, kurā ir vieta 70 iekšzemē pārvietotām personām, bet kopumā ik dienu var paēdināt ap 400 iebraucēju. «Mēs ne mirkli neatpūšamies, tāpēc uzvarēsim šajā karā. Jo katrs cīnās par sevi un savu ģimeni. Man ir bērns ar invaliditāti, un tas mani ļoti motivē.»

Lilija Mļinariča (58), dzīvo Kijivas centrā un pēdējos deviņus mēnešus principa pēc nav izbraukusi no Ukrainas
Lilija ir pazīstama kultūras menedžere un Austrumeiropā lielākā džeza festivāla Jazz Koktebel, dibinātāja. «Es jau astoņus gadus dzīvoju valstī, kurā notiek karš, bet tieši to nejutu. Karš bija armijas lieta, taču 24. februārī tas ienāca katra ukraiņa mājās. Tas mūs visus izmainīja. Es, piemēram, iemācījos priecāties par visvienkāršākajām lietām.»

Festivāla rīkošanā vienmēr nodarbināja arī jauniešus, no kuriem tagad daudzi dien armijā. Kad notiek rotācija, atnāk ciemos arī pie Lilijas. «Es savā virtuvē veicinu mūsu valsts aizsardzības spējas,» viņa pajoko. Un sapņo sagaidīt dienu, kad Kijivā svinēs uzvaru. «Esmu pārliecināta, ka tā būs krāšņākā diena manā mūžā.»

Arina Razvadovska (46), psiholoģe no Kijivas
«Mūsu ģimenei karš sākās nevis 24. februārī, bet gan pirms astoņiem gadiem. Visu šo laiku esam dzīvojuši ar nojausmu — jo spēcīgāka kļūs Ukraina, jo vairāk Krievija centīsies mūs iznīcināt.» Viņas vīrs, pazīstams ukraiņu žurnālists, tika mobilizēts kara sākumā. Pati sāka strādāt rehabilitācijas centrā kā brīvprātīgā. «Tagad es labi saprotu savas vecmāmiņas frāzi: viss frontei, viss uzvarai!»

Vīru viņa satiek reizi 2—3 mēnešos, kad notiek karavīru rotācija. «Daudz kā ir kļuvis mazāk: naudas, elektrības, siltuma, pārtikas. Toties ir vairāk pārliecības, ka esam nostiprinājušies kā nācija un ka pēc uzvaras mēs izveidosim eiropeisku valsti. Ukraina būs tehnoloģisko un sociālo inovāciju valsts. Esmu pārliecināta, ka mums būs arī jauni sasniegumi psiholoģijas jomā.»

Foto — Reinis Hofmanis un no privātajiem arhīviem

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu