Latvijai jautājums par Eiropas uzņemto zaļo kursu savā ziņā ir ļoti vienkāršs — jāsaprot, vai vēlamies palikt atkarīgi no Krievijas fosilajām enerģijām, vai arī gribam būt neatkarīgi, moderni, turklāt darīt ko labu pasaulei.
Savulaik Latvijas politiskā vide pret zaļo kursu bija ļoti neatbalstoša. Ne tik daudz darbos, cik vārdos tā bija faktiski pret jebkurām darbībām, kas saistās ar adekvātu reakciju uz klimata izmaiņām. Negatīvo attieksmi ir grūti izskaidrot, ja nu vienīgi ar to, ka zināmā mērā tas ļāva saglabāt atkarību no Krievijas fosilajām enerģijām.
Tomēr ir mainījusies gan enerģētiskā, gan drošības situācija. Krievija, kuru arī agrāk neuzskatījām par draugu, bet zināmā mērā biznesa partneri, šobrīd pilnīgi noteikti nav ne draugs, ne biznesa partneris. No šī skatpunkta viss ir pilnīgi citādi.
Taču paradigma, kas mainījusies ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, — mums ir jābūt citādai enerģētiskajai bāzei, lai nodrošinātu savu industriju. Šobrīd tas tiek darīts ar masīvām subsīdijām, jo Eiropa ir relatīvi bagāta un to var atļauties, bet ilgtermiņā tas nestrādās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.