Jautājums par reliģijas ietekmi uz darba vidi – gan uz indivīdiem, kas ienāk kolektīvā ar atšķirīgu reliģisko piederību, gan kolektīvam, kurā līdz ar to ienāk zināmas pārmaiņas, no psiholoģiskā viedokļa skatāms kā jebkuras pārmaiņas, atšķirīgā pieņemšana, pielāgošanās videi un apstākļiem.
Atšķirīgais ne vienmēr ir bīstams
Viena no sabiedrības domāšanas kļūdām (angl. – cognitive biases) ir kategorizācija. Cilvēkam problēmas ir nepieciešams kategorizēt, lai smadzenēm atvieglotu darbu. Vienkāršiem vārdiem runājot – smadzenes meklē sev zināmo kastīti, kurā ielikt jebkādu jaunu informāciju. Un pēc maniem novērojumiem – Latvijas sabiedrībā šī domāšanas kļūda ir ļoti izplatīta, mums ar jebkā jauna pieņemšanu iet ļoti grūti. Pat iepazīstot dažādas reliģijas, mums izstrādājas spēcīgi stereotipi, priekšstati, un tādu mēs arī sākotnēji redzam katru šīs reliģijas pārstāvi. Ir valstis, kur reliģiskā piederība ir neatņemama daļa no viņu kultūras, un šajās valstīs nav iespējams dzīvot, to nerespektējot. Latvijā tas nav tik izteikti. Tas arī mūs lielā mērā atšķir no šādām valstīm reliģiskās pieņemšanas ziņā.
Kategorizēšanai, protams, pamatā ir sargājoša funkcija, un attiecīgi smadzenes kaut ko atšķirīgu uztver kā potenciālu apdraudējumu, īpaši neanalizējot – tas tā tiešām ir vai nav. Jāsaprot, ka tas ir dabisks un normāls process. Ja mēs vēlamies būt iekļaujoša sabiedrība, tad mums ir jāpievērš uzmanība gan audzināšanai, gan izglītošanai. Mēs tādā veidā neizvairīsimies no kategorizēšanas, bet tā noteikti būs daudz objektīvāka un racionālākos argumentos balstīta. Tas ir sarežģīti, bet nav neiespējami.
Interesantākais un līdz ar to arī tas, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir tas, ka šie stereotipi, kas spēcīgi iesakņojušies mūsu apziņā, strādā automātiski; mēs pat dažkārt nevēlamies tā domāt, bet domāšanas kļūda automātiski izveido barjeras.
Arī katrs pats mēs varam strādāt ar sevi šajā ziņā, – kaut vai ar pavisam vienkāršu taktiku – saskaroties ar atšķirīgiem cilvēkiem, uzdodot sev jautājumu – vai es necenšos viņu kaut kā kategorizēt, vai es nepiedodu viņam kādas stereotipiskas pazīmes. To atpazīstot, mēs varam arī objektīvi novērtēt tā atbilstību realitātei.
Darba vidē pārmaiņas notiek pakāpeniski
Progresīvāki uzņēmumi ļoti brīvi pielāgojas reliģiskās daudzveidības pieņemšanai, piemēram, ierīkojot lūgšanu telpas, nodrošinot brīvdienas reliģiskajos svētkos, un tas, loģiski, arī darbiniekiem palīdz pieņemt atšķirīgo. Latvijā mēs lielākoties tomēr neesam vēl tik gatavi pielāgoties darbinieku dažādībai, un tas ir tikai normāli, – jebkuras pārmaiņas tiek pieņemtas un ieviestas pakāpeniski. Analoģijās runājot – agrāk arī personām ar kustību traucējumiem nebija iespēju iekļūt daudzās iestādēs, jo nebija pielāgotas ieejas. Vai šobrīd tas vispār ir diskusijas jautājums? Nē. Vides pieejamība ir jānodrošina, to reglamentē likumdošana, tas tiek respektēts. Mēs noteikti pozitīvas izmaiņas redzam arī attiecībā uz dažādu rasu pieņemšanu, – jo vairāk iebraucēju, jo vairāk pierodam, jo brīvāk arī jūtamies – saprotam un pieņemam. Kamēr cilvēkam trūkst zināšanu, informācijas, kamēr tie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, arī pieņemt ir grūtāk. Aizspriedumi mazinās, gūstot pozitīvu pieredzi.
Viss jaunais, nezināmais automātiski tiek uzskatīta par kaut ko biedējošu. Tā ir dabiska aizsargreakcija. Es to nepazīstu, nesaprotu, nezinu, kā ar to tālāk rīkoties. Cilvēkiem nepatīk pārmaiņas, mēs gribam dzīvot savā burbulī, kur mums viss ir zināms un nav nekādu izaicinājumu. Reliģiju kontekstā mēs noteikti varam vilkt paralēles ar šo.
Būt pirmajam atšķirīgajam ir ļoti grūti – gan pašam indivīdam, kurš tādā vai citādā veidā ir atšķirīgs, gan arī kolektīvam. Reliģiju pieņemšanas ziņā tomēr noteikti jārunā arī par priekšstatu veidošanos. Un šajā ziņā – arī atšķirīgu reliģiju, ticību pārstāvjiem, ienākot kolektīvā, ir jāapzinās, ka viņi reprezentē ne tikai sevi, bet visu reliģisko kopienu. Mums ir kaut kādas asociācijas par dažādām reliģijām, kas ne vienmēr ir patiesas, un tās ne vienmēr ir pozitīvas. Ja kolektīvā ienāk šīs reliģijas pārstāvis, viņam ir iespēja gan lauzt šos stereotipus, gan arī tos apstiprināt. Tā uzlabojot vai apgrūtinot citu konkrētās reliģijas pārstāvju iespējas iekļauties šajā vidē nākotnē. Līdz ar to – atbildība par iekļaušanos kolektīvā noteikti ir jautājums, pret kuru atbildīgi jāizturas abām pusēm.
Autore ir klīniskā psiholoģe
Raksts tapis Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas “Izstāstīt saliedētību” ietvaros.
Pagaidām nav neviena komentāra