Šis karš bija neizbēgams

Varonīgais Azovstaļ aizstāvis Mihailo Dianovs: «Putins nevēlas, lai Krievija dzīvotu labāk. Putins vēlas, lai Ukraina dzīvotu sliktāk nekā Krievija»

Divas ukraiņu karavīra un Mariupoles aizstāvja Mihailo Dianova (42) fotogrāfijas aplidoja pasauli. Pirmā tika uzņemta aprīlī rūpnīcas Azovstaļ bunkurā, kad to centās ieņemt Krievijas armija. Otrs attēls tapa 21. septembrī pēc Mihailo atgriešanās no Krievijas gūsta — viņš tajā pavadīja 128 dienas un zaudēja aptuveni 40 kilogramus.

Abi attēli izraisa sāpes un līdzjūtību. Taču, par spīti tam, šis Ukrainas bruņoto spēku seržants ar segvārdu Mišaņa ir kļuvis par optimisma un ukraiņu izturības simbolu.

Visa pasaule sekoja arī Mariupoles metalurģijas kombināta Azovstaļ aizstāvēšanai. Tas ir stāsts par nevienlīdzīgu kauju, kurā mazākā skaitā esošie ukraiņu karavīri nonāca ielenkumā, viņiem trūka ieroču, taču viņi tik un tā bija gatavi cīnīties līdz galam.

Šo karavīru dzīvību izdevās izglābt plaša mēroga atbalstam un Ukrainas prezidenta Vladimira Zelenska savlaicīgajai pavēlei nolikt ieročus. Viņi padevās, taču krievi tā arī nespēja viņus salauzt.

Pēc atbrīvošanas no gūsta ukraiņu sabiedrība dažu dienu laikā Mihailo Dianova ārstēšanai savāca 23,4 miljonus grivnu (aptuveni 600 tūkstoši eiro). Viņš šo naudu tagad izdala Azovstaļ aizstāvju ģimenēm un citiem fondiem, kas palīdz ārstēt ievainotos ukraiņu karavīrus, izgatavo protēzes.

Atbalstīt Mihailo ārstēšanu brīvprātīgi pieteicās ukraiņu izcelsmes uzņēmējs Rinats Ahmetovs no Doneckas, kuram pieder futbola klubs Šahtjar. Viņš ir arī Azovstaļ kombināta īpašnieks. Uzreiz pēc atbrīvošanas no gūsta Ahmetovs uzaicināja Mihailo uz pusdienām, kurās abi nopļāpāja piecas stundas.

Es ar Mihailo sarunājos Zoom. Viņš pašlaik atrodas Šahtjar bāzē Rietumukrainā, kur sācis rehabilitāciju un gatavojas rokas operācijai. Bombardēšanas laikā viņam trāpīja liels metāla šrapnelis. To izvilka ar parastām sarūsējušām plakanknaiblēm. Rokas augšdelmam tagad trūkst četru centimetru kaula.

Kā jūs jūtaties tagad un kā jūsu roka?
Pēc atbrīvošanas no gūsta manas galvenās rūpes bija svara atgūšana. Tagad esmu pieņēmies svarā līdz 76 kilogramiem. Kad varēšu atsākt nodarboties ar sportu, pieaudzēšu vēl 10. Tagad gatavojos doties uz ASV, lai veiktu operāciju, pēc tam sekos rehabilitācijas process. Es ceru, ka man atkal izdosies atgūt svaru. Pirms došanās uz Azovstaļ man bija 90 kilogramu. Gūstā zaudēju vairāk nekā trešdaļu svara.

Esat kļuvis tikpat pazīstams kā rokzvaigzne. Kāpēc, jūsuprāt, tā notika?
Biju ļoti pārsteigts, ka mana fotogrāfija kļuva tik slavena. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka esmu optimists. Orests (Azov bataljona karavīra un fotogrāfa Dmitrija Kozacka segvārds — red.) šo attēlu uzņēma nejauši. Viņš mani nofotografēja 12. maijā, tas ir, nepilnu nedēļu pirms mūsu ieroču nolikšanas 17. maijā. Tajā brīdī es atpūtos, dzēru tēju. Viņš jautāja, vai var mani nofotografēt, un es neatteicu. 

Vispirms nofotografēja, stāvot kājās. Pēc dažām minūtēm atgriezās un nolēma bildēt vēlreiz — es jau sēdēju, smaidīju un rādīju uzvaras simbolu. Tajā brīdī es, protams, ne par ko nedomāju. Mēs tur bijām nāvei nolemtie. Neiedomājos, ka šī bilde tik ļoti aizkustinās cilvēkus, un nebiju rēķinājies ar tik lielu atbalstu pēc atbrīvošanas no gūsta. 

Visi Azovstaļ aizstāvji un viņu ģimenes ir pelnījuši dziļu cieņu un atbalstu. Kad mana māsa un meita izsludināja naudas vākšanu manai ārstēšanai, viņas cerēja labākajā gadījumā savākt 500 tūkstošus grivnu (ap 13 tūkstošiem eiro). Bet, kad cilvēki trīs dienu laikā saziedoja vairāk nekā 23 miljonus, es, protams, uzreiz nolēmu atvēlēt šo naudu Azovstaļ aizstāvju ģimeņu palīdzības fondam, kuru vada Azov bataljona komandiera Redisa (Denisa Prokopenko) sieva un jūras kājnieku komandiera [Serhija] Voļina māsa.

Vai jums nebija žēl izdalīt šo naudu?
Pirmkārt, man ir normāla alga. Es saņemu 20 tūkstošu grivnu algu (500 eiro) un 100 tūkstošu grivnu piemaksu par piedalīšanos kaujas operācijās. Vēl varu saņemt kompensāciju par ievainojumiem. Man naudas dzīvošanai pilnībā pietiek.

Bet, protams, es diez vai pats varētu samaksāt par operāciju ASV. Tāpēc, kad futbola kluba Šahtjar prezidents piedāvāja samaksāt par manu ārstēšanu, nolēmu neatteikties. Futbolisti diezgan bieži gūst ekstremitāšu traumas. Ar viņiem strādā augsta līmeņa profesionāli ārsti, kuri pārzina mūsdienu medicīnas un rehabilitācijas iespējas.

Azovstaļ varonīgajam stāstam saspringti sekoja visa pasaule. Mēs redzējām, cik nežēlīgi krievi bombardēja rūpnīcu, kā viņi sarīkoja teroraktu Doneckas cietumā Olenivkā, kur tika turēti karagūstekņi no Azovstaļ. Bet tagad viņi jūs atbrīvoja. Kā jūs domājat — kāpēc?
Mūs apmainīja pret [prokremlisko oligarhu Viktoru] Medvedčuku un vairākiem citiem krievu gūstekņiem. Kāpēc viņi atbrīvoja Azovstaļ aizstāvjus? Domāju, ka Krievijas armijas vadībā notika kaut kāds lūzums situācijas novērtējumā. Viņi taču apzinās, ka kaujas laukā šo karu mums ir zaudējuši. Azovstaļ jau ir iegājis šī kara vēsturē. 

Ja iznīcinātu arī mūs, tas nozīmētu kara noziegumu skaita palielināšanu.

Tagad viņi uzbrūk infrastruktūrai un atriebjas civiliedzīvotājiem.

Vai esat sapratis, kāpēc viņi izrāda tik lielu brutalitāti pret ukraiņiem?
Jau sen esmu pamanījis faktu: jo nabadzīgāka tauta, jo nežēlīgāka. Krievi ir nabagi un dzīvo kā vergi. Kad mani veda uz pratināšanām izmeklēšanas komitejā, es mēģināju parunāties ar Krievijas Federālā drošības dienesta darbiniekiem, atraisīt viņus uz atklātām sarunām. Un mani pārsteidza viņu primitīvisms — viņiem nav nekādas nojausmas, ka pasaule nav tāda, kādu viņi iztēlojas. Viņi iebrauca Ukrainā, lai laupītu. Viņu galvā nav nekādas ideoloģijas, tikai iedzīvošanās alkas.

Šautenes tēmeklī es pats redzēju, ka krievu karavīri izlaupa veikalus. Izlauž darbagaldus un kabeļus no darba ierindā esošām rūpnīcām, lai vēlāk pārdotu metāllūžņos. Tā notika ar rūpnīcas Azovmaš frēzēšanas un virpošanas darbagaldiem. Viņiem pietika tikai tik daudz prāta, lai nevis iedarbinātu šo rūpnīcu, bet tikai lauztu un pārdotu lūžņos.

Vai ticējāt, ka var sākties šāds plaša mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā?
Līdz 2014. gadam biju parasts ukrainis, strādāju, būvēju māju Ļvivā, pat negāju uz otro Maidanu (protesti pret prokrievisko Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču 2014. gada sākumā — red.). Bet «Debesu simtnieka» nošaušanas dienā (2014. gada 20. februārī snaiperi nogalināja ap simt protestētāju — red.) manī kaut kas pārvērtās, un es sapratu, ka man jāiet aizstāvēt valsti. 

Jau tad bija sajūta, ka diez vai Ukrainas karavīri bija tie, kas šāva uz civiliedzīvotājiem. Par to pārliecinājos, noskatoties videoierakstus ar apšaudēm Maidanā. (Ukrainas drošības dienesti uzskata, ka snaiperi bijuši ārvalstnieki, tiem komandas devis Krievijas prezidenta padomnieks Surkovs — red.) 

Vēl viens trauksmes zvans man bija Krimas sagrābšana, ko veica «zaļie vīriņi», bet pēc tam sākās Doneckas un Luhanskas sagrābšana. Daudzi mani draugi jau bija armijā. Arī es 2014. gada oktobrī devos uz kara komisariātu. Manā personas lietā jau kopš 1998. gada bija ierakstīts, ka neesmu derīgs militārajam dienestam — tolaik armijas prestižs bija zems, neviens negribēja dienēt, un arī es izvairījos no dienesta. 

Atkal izgāju medicīnisko komisiju, un mani iesauca armijā. Vispirms es biju desantniekos, bet tur iepazinos ar 36. jūras kājnieku brigādi un uzzināju, kuros frontes posmos viņi karo. Tad arī man radās doma iestāties jūras kājniekos. 2016. gada aprīlī es demobilizējos un jau kā profesionāls karavīrs pievienojos 36. brigādei, noslēdzot līgumu.

Kur jūs bijāt šāgada 24. februārī, kad sākās masīvais iebrukums?
Es biju frontē Vodjanes ciematā (aptuveni 25 km uz austrumiem no Mariupoles — red.). Pirms tam mēs bijām pilnībā [no separātistiem] atbrīvojuši piejūras ciemu Širokinu. Nozīmīgo stratēģisko punktu, tā dēvēto 73. augstieni pie Vodjanes mēs beidzot sasniedzām 2019. gadā. Noturējāmies tur trīs gadus. Karavīru rotācija notika ik pēc 6—8 mēnešiem. Tieši šajā virsotnē arī piedzīvojām kara sākumu.

Bumbvedēji virs mums sāka lidot jau 20. februārī, mums bija pirmie kritušie. 24. februārī redzējām, ka šāviņi sāk krist Mariupolē. Tobrīd vēl nezinājām, ka līdzīgi notiek visā Ukrainā. Par plaša mēroga uzbrukumu man, militāristam, paziņoja mana māsa pa telefonu. Mēs vienmēr zinājām, ka situācija būs karsta Ukrainas austrumos, bet neticējām plašam iebrukumam.

Kā jūsu bataljons nonāca Azovstaļ?
Februāra beigās mūsu komandieris saņēma pavēli pamest Vodjanes ciemu un atgriezties Mariupolē. Mēs ieradāmies pilsētā, tikāmies ar tur esošajiem komandieriem, kuri mums norādīja, kas un kur aizsargās pilsētu. Sapratām, ka fiziski nespēsim noturēt ciemus, jo krieviem bija aviācija, tanki, kuģi un daudz ieroču. Mūsu gandrīz vienīgā priekšrocība bija pieredze, tas, ka bijām cīnījušies astoņus gadus. Mūsu bataljonam vispirms tika dots uzdevums ieņemt aizsardzības pozīcijas Sartanas ciemā, mazliet uz ziemeļiem no Mariupoles. Pat iedomāties nevarējām, ka mums uzbruks tik daudz tehnikas.

Mēs bijām 80 cilvēku, bet ienaidniekam likvidējām vairāk nekā tūkstoti. Mēs pilnībā iznīcinājām visu «Doneckas tautas republikas» 9. jūras kājnieku pulku, specvienības rotu, desantniekus, un viss tikai tāpēc, ka viņi īsti nebija gatavi tiešām kaujām.

Kā tika veidota Azovstaļ aizsardzība? Kā tika koordinēts darbs starp jūras kājniekiem un bataljonu Azov?
Par to vienojās Azov komandieris Rediss un mūsu komandieris Voļins. Tieši šie abi vīri bija atbildīgi par Azovstaļ aizsardzību. Uzņēmuma platība ir 11 kvadrātkilometru. Milzīga teritorija ar labi attīstītu bunkuru sistēmu. 

Es biju tā dēvētajā Džerelo bunkurā. Vēl tur bija arī Kodols, Bastions, Bastions-1, Monolīts, hospitālis Dzelzs un citi, par kuriem varbūt nezinu. Bunkuros atradās civiliedzīvotāji un tie karavīri, kas atpūtās starp kaujām. Ja nebūtu civiliedzīvotāju un ieroču trūkuma, mēs būtu varējuši noturēt Azovstaļ ļoti ilgi.

Ar ievērojami mazāku bruņojumu mēs pārspējam krievus visās frontēs. Pēdējo deviņu mēnešu laikā mēs to esam pierādījuši.

Es teikšu šādu frāzi: «Ja nebūtu prezidenta, mēs visi mirtu, bet cīnītos līdz pēdējam kareivim.» Mēs apzinājāmies, ka viņi mūs sit ar visu, kas viņiem ir, bet tik un tā nevarēja mūs ieņemt. Zelenskis izglāba mūsu dzīvību. Tieši viņš deva pavēli nolikt ieročus un pārtraukt Mariupoles aizsardzības operāciju. Es to uztveru kā stāstu par Ukrainu, kas augstu novērtē katra karavīra dzīvību.

Neilgi pirms kara Ukrainas sabiedrībā izskanēja kritika par armijas reformu procesu, apgalvojot, ka netiek īstenoti NATO standarti. Tomēr karš apliecināja mūsu karavīru augsto gatavību. Vai jūs, jūras kājnieki, esat izjutuši armijas reformu?
Es pabeidzu NATO līderības kursus, piedalījos mācībās kopā ar Mossad kaujiniekiem, amerikāņu un britu jūras kājniekiem, Gruzijas karavīriem. Sekojot NATO standartiem, mēs esam izveidojuši seržantu līmeņa armiju, kuru vada nevis virsnieki, bet seržanti. 

Protams, mums ir daži jautājumi NATO. No vienas puses, mēs saņemam lielu palīdzību no šīs organizācijas. No otras puses, ieroči nāk nepietiekamā daudzumā, lai šo karu varētu izbeigt pēc iespējas ātrāk. Kāpēc tā notiek? Vienkāršu atbilžu nav.

Vai tā ir taisnība, ka Mariupole pievilka sev lielāko daļu Krievijas spēku, tādā veidā faktiski novēršot tā virzīšanos dziļāk Ukrainas iekšzemē no dienvidiem?
Mariupoli aizsargāja regulārās vienības, jūras kājnieki, Azov bataljons. Krievi steidzās un domāja, ka uzreiz ieņems pilsētu. Bet tur atradās ļoti pieredzējuši karotāji. Ja krievi nekavējoties būtu devušies Kijivas un Zaporižjas virzienā, sekas gan Kijivai, gan Zaporižjai būtu pavisam citas. 

Kad mēs sākām pretošanos, tā bija tik spēcīga, ka pret mums tika nosūtīti 70 tūkstoši Krievijas karavīru, 40 brigādes.

Kā pret jums izturējās gūstā?
Tā nebija civilizēta attieksme. Saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un Ženēvas konvenciju, karagūsteknis nav noziedznieks, viņš ir kombatants. Tas nozīmē, ka formas tērpā esoša persona ir oficiāli nolikusi ieročus un nepiedalās bruņotā konfliktā. Viņam būtu jānodrošina cilvēciski apstākļi: ēdiens, duša, saziņa. Mums nebija nevienas no šīm lietām. 

Kad cilvēki man jautā par Sarkanā Krusta sniegtajām garantijām, es, godīgi sakot, neesmu tās redzējis. Man ir lielas šaubas par šīs organizācijas darbu.

Kas bija visgrūtākais gūstā?
Bads. Es spēju paciest jebkuras sāpes, pat adatas zem nagiem, bet izsalkums — tās man ir šausmas. Mūs ēdināja, bet ļoti, ļoti maz. Atšķirība starp Ukrainu un Krieviju ir acīmredzama arī karagūstekņu apmaiņas laikā. Mūsu karavīri ir izkāmējuši, izvārguši, bet uz apmaiņu atvestie krievi izskatās labi paēduši un normālā stāvoklī. Starp krievu karagūstekņiem jūs neatradīsit tādas fotogrāfijas kā manējā. Esmu pārliecināts, ka mūsējie pret krievu karagūstekņiem izturas ar cieņu un ievērojot starptautiskās tiesības, lai gan viņi iebruka mūsu zemē. 

Turklāt gūstā par mums ņirgājās. Uz pratināšanām veda acīmredzami sadisti. Sita ar šautenes laidi. Pat neslēpa, ka sāpināšana viņiem sagādā baudu. Koncentrācijas nometnē Jeļenovka likumi nedarbojas.

Tieši ar to mēs atšķiramies. Kad krievi iebrūk kādā ciematā, viņi vispirms ierīko spīdzināšanas kameru, bet mūsu militāristi vispirms ierīko humānās palīdzības sadales centru.

Kas jums ir bijis lielākais personīgais atklājums pēdējo mēnešu laikā?
Esmu pārsteigts par to, cik ļoti mūsu sabiedrība ir saliedējusies. Mēs izdzīvosim bez gaismas, bez siltuma un pat bez pārtikas, jo palīdzam cits citam, dalāmies ar ģeneratoriem, dalāmies ar pārtiku. 

Iespējams, tie ir skarbi vārdi, bet zināmā mērā šis karš mums bija vajadzīgs, lai kļūtu par vienotu nāciju, lai pieliktu punktu mītam par «brālīgo krievu tautu». Mēs atkratāmies no Krievijas, un tas ir uz visiem laikiem. Karš bija neizbēgams.

Kādos apstākļos, jūsuprāt, ukraiņi varētu miermīlīgi sadzīvot ar krieviem?
Ja Putinu un viņa komandierus jau tagad ieslodzītu uz mūžu, varbūt varētu sēsties pie sarunu galda ar jauno valdību. Taču tas nenotiks. Tāpēc miers ar viņiem nav iespējams.

Putins nevēlas, lai Krievija dzīvotu labāk. Putins vēlas, lai Ukraina dzīvotu sliktāk nekā Krievija. Tāpēc viņš iznīcina mūsu infrastruktūru, bombardē rūpnīcas. Viņš ir slims cilvēks, kurš iedzinis savu valsti bedrē uz vairākām desmitgadēm. Ne tikai ekonomiski, bet arī apziņas līmenī. Tāpēc revolūcija Krievijā ir neizbēgama, tāpat kā karš Ukrainā bija neizbēgams. 

Taču mēs atjaunosim savu valsti. Mums ir mērķis. Mēs esam strādīgi un optimisti. Mēs pārdzīvosim šo ziemu, bet viņi — nezin vai.