Atgriešanās studentu dzīvē nav joka lieta. Lai gan problēmas pētnieciskajos projektos ir daudz vienkāršākas par žurnāla veidošanu, ikdienā ienāk daudz jaunu vai sen aizmirstu lietu, kas pārsteidz gan patīkami, gan arī nepatīkami.
Nupat biju dokumentālās filmas pirmizrādē, ko studiju kolēģi uzņēma par Sanmanuēlas pilsētiņu, kur savulaik atradās viena no lielākajām vara raktuvēm pasaulē, bet pēc tās slēgšanas kopiena sitas kā pliki pa nātrēm. Sarežģīta tēma, garas filmēšanas stundas, negulētas naktis montējot. Ārkārtīga pašatdeve procesā un lielisks rezultāts. Bija pacilājoša sajūta aplaudēt kolēģu veikumam — kolēģu, kurus neesmu izvēlējusies, ar kuriem nekonkurēju un kuru darbā neesmu iesaistīta. Nesavtīgs prieks ļoti uzlādē baterijas!
Bet ir brīži, kad enerģija aizplūst kā notekā. Kad kolēģis pusmūžā uzvedas kā nenobriedis pusaudzis, kurš nespēj izrunāt problēmas. Vai pieredzējis vadītājs krīzes situācijā racionālu argumentu vietā izvēlas vienkārši komandēt. Tad atgādinu sev, ka dzīves skolā nav brīvlaiku…
Pirms dažām dienām ārzemju studentiem stāstīju par savu vadības pieredzi, saņēmu lieliskas atsauksmes un jautājumus. Viens no tiem — kāpēc devos mācīties tik tālu prom no Latvijas? Noslēdzot pirmo studiju semestri, varu teikt, ka mana motivācija un sajūta par ieguvumiem tiešām mainās. Jūtu, ka daudz vairāk mācos nevis kā žurnāliste, bet kā līdere, kā mentore, kā cilvēks. Atrodoties tik dažādu kultūru un vērtību krustojumā, ir unikāla iespēja nošķirt svarīgo no nesvarīgā, pārbaudīt savas spējas aizstāvēt būtisko un meklēt saprašanos ļoti neierastos apstākļos.
Komentāri (2)
Sskaisle 08.12.2022. 11.05
Nu vēl – sākās kurss pie tāda pasniedzēja, par kuru saka, ka jānopērk viņa grāmata.un jālūdz autogrāfs, tad būs ieska8te automātiski. Ja bez grāmatas – jārēķinās kā minimums ar 2 piegājieniem.
Labā ziņa,ka esmu izlasījusi vairākas vērtīgas grāmatas un dzirdējusi daudzas labas lekcijas. Par to prieks, bet nu tā cilvēku mocīdana ar tām ieskaitēm ir traka.
0
Sskaisle 08.12.2022. 11.01
Nū – es arī pastudēju. Varu atzīties, ka sāku raudāt tai brīdī, kad pasniedzēja manu darbu 3.x atsūtīja atpakaļ ar norādi – atsūtiet pareizā word formātā. Biju konsultējusies ar savu radu – IT speciālistu, viņš saka docx ir jaunākā – laikam 2016 versija. Citas neesot. Neticēju radam, bet nācās noticēt. Kad pēc tās 3.x es tomēr iedrošinājos pajautāt, vai būtu iespējams saņemt konkrētus iebildumus – kas tieši ir nepareizi, jo es kļūdu nespēju atrast- man atbilde atnāca – paldies, jūsu darbs ir ieskaitīts. Man velk uz kašķi, bet ko nu tur daudz kašķēšos, jo skaidrs,ka manas it prasmes ir iztikas minimuma minimumā un jāmācās.
Tik domāju , dusmojos uz sevi- priekš kam? Šai valstij izglītoti cilvēkinav vajadzīgi. Būtu labāk iestājusies partijā kādā un savas finanses sakārtojusi
0