Un kuģis grimst

Osvalds Zebris

Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāns Internāts — karā katram jācīnās par sevi

Laikā, kad lasu 2017. gadā iznākušo Internātu, realitāte diemžēl jau atkal saplūst ar notikumiem Serhija Žadana romānā, kas vēsta par tā — iepriekšējo gadu — kara gaitu. Šis teksts atgādina, ka «tas» nesākās vis 24. februārī, bet pārtapa no karadarbības vienā reģionā par visas Ukrainas un visu ukraiņu slaktiņu. Ukrainas pilsētas šajās dienās apšauda ar raķetēm, jo kādi ir iedomājušies, ka brīva tauta, lūk, nedrīkst cīnīties par savu zemi, saviem cilvēkiem. Kādiem šķiet, ka būtu jāpadodas, jāpasmilkst un jānoliec galva, bet pretoties nekādā gadījumā nedrīkst, jo kaut kādi savos sātaniskajos scenārijos tā nav paredzējuši. Tāpēc atturēšos no Žadana poētiskās valodas apjūsmošanas, no vērtējuma, cik trāpīgas ir viņa metaforas un aizkustinošs romāna galvenā varoņa — vientuļa, apjukuša, pārbiedēta skolotāja Pašas — tēls. Tas šķiet pagalam neiederīgi, jo visām šīm literārajām kvalitātēm nav necik lielas nozīmes, ja atceramies vienu: autors ir kara aculiecinieks un dalībnieks, tāpēc var atļauties liecību par šo elli nodot jebkādā veidā un stilā, jo svarīgākais šajā gadījumā ir kara nezinātājiem (un dažkārt — pat romantizētājiem) sajust to stindzinoši auksto baiļu un nāves elpu, kas pārklāj pilsētas un cilvēkus kā biezi, lipīgi miglas vāli.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu