Kā neattapties neizremontētā pieliekamajā, sauktā par «kompaktu studiju»
Dzīvē nav daudz situāciju, kad kaut ko neesošu gribas uzdot par īstu tik ļoti, kā cenšoties pārdot svešiniekam ne pārāk labas kvalitātes īpašumu. Varbūt vienīgi, ejot uz randiņu ar krietni gudrāku un smukāku cilvēku vai cenšoties dabūt pirmo darbu pēc augstskolas. Gribas daudz. Sanāk maz.
Piedāvātājiem varbūt šķiet, ka mājokļa trūkumus sludinājumā izdevies nomaskēt visnotaļ radoši, tomēr ir daži vārdu savienojumi, kuri gandrīz nekļūdīgi atklās īpašuma patieso stāvokli.
«Jaunais īpašnieks varēs iekārtot pēc savām vēlmēm», visticamāk, nozīmē — priecājieties, ka dzīvoklī vispār ir grīda. «Piemērots studentiem» — durvis ir, bet tas arī viss. Vārdiņš «mājīgs» savukārt var liecināt, ka dzīvot varēs gluži labi, ja vien miteklī, kurš tikko mantots no omītes, netraucē paklājs pie sienas un antresolā joprojām rūpīgi ielocītie, gadsimtu krātie dvieļi un palagi. Senču balsi, starp citu, mājoklī var pazīt arī pēc vārdiem «pilnībā aprīkots» (tāds, kurā staigāšanai atstātas šauras ejas starp mantu krāvumiem) un «labi uzturēts» (jaunu grīdas krāsas kārtu dabūjis katru trešo vasaru).
Dzīvošanai mazliet piemērotākus mājokļus nereti raksturo par noteiktu iekārtojuma stilu liecinoši apzīmējumi. «Mūsdienīgs» ir mājoklis, kas remontēts gadsimtu mijā, rīģipsi netaupot — ir gan pakāpieni, gan arkas, gan pazemināti griesti. Toties «moderns» īpašums jau ir citā līgā. Tur, visticamāk, glancētā virtuves letē atspīdēs neona gaismiņas un stikla kafijas galdiņam, iespējams, būs pat ritentiņi. Tomēr īpaši piesardzīgiem jābūt pret «izciliem» mājokļiem. No tādiem nekad neko labu negaidiet, tāpat kā no vecāku pārlielītiem bērniem. Īpašnieks uz savu lolojumu gluži vienkārši nespēj skatīties objektīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.