JRT izrāde Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis patiesībā nav nekāds duelis
Mākslas darbu nosaukumi reizēm ir īstas lamatas. Sola vienu, sniedz pavisam ko citu. Neļauj saskatīt to, par ko darbs patiesībā ir. Par to savulaik spoži rakstījis Umberto Eko sava romāna Rozes vārds pēcvārdā, kacinot lasītāju — sak, ko tad nozīmē «roze», kas darbā nemaz neparādās. Alvis Hermanis savā jaunajā iestudējumā ir gājis, sākumā šķiet, pretējo ceļu — nosaucis izrādi par Gadsimta dueli, un skatītājs nu gaida, ka divi laikmetīgās domas giganti — slovēņu filozofs Slavojs Žižeks un kanādiešu klīniskās psiholoģijas doktors Džordans Pītersons — uz skatuves metīsies cīniņā, lai noskaidrotu, kura pozīcija pareizākā. Īstenībā cīniņa nav, ja vien par tādu neuzskata kaušanās etīdi bez vārdiem, ko pašā izrādes sākumā izspēlē Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš. Bet tas nenozīmē, ka iestudējums nebūtu spējīgs iepriecināt.
Taču dueli bija pamats gaidīt. Slavojs Žižeks un Džordans Pītersons ir pretstati gandrīz visā. Žižeks ir kreiss domātājs, kura zīmols ietver skaļus izteikumus, paradoksus un pat rupjību, nevērīgu ģērbšanās stilu un runas defektu, kas brīžam padara viņa uzstāšanās gandrīz nebaudāmas. Džordans Pītersons ir konservatīvs, ievēro klasisku argumentācijas loģiku, ģērbjas tā, kā 21. gadsimtā vairs neģērbjas neviens intelektuālis, proti, neslēpti demonstrējot elitārismu: uzvalks, stāja, matu sakārtojums, zīmoggredzens… Viņš šķiet izkāpis no kādas augstskolai pavisam svešas vides vai, teiksim, cita gadsimta. Un intelektuāls duelis starp domātājiem patiešām ir noticis — abi ir diskutējuši par tēmu «laime» (jeb — kas spēj padarīt cilvēku laimīgu, kapitālisms vai marksisms?) 2019. gadā Toronto.
Hermanis sāk ar tiešu atsaukšanos uz notikušo diskusiju. Izrādes telpa ir iekārtota kā Toronto diskusijas skatuve (ieskaitot jaukas detaļas, piemēram, dažādu zīmolu ūdeni, ko dzer katrs no domātājiem), aktierus piesaka diskusijas moderators ekrānā. Drīz gan Toronto diskusijas materiāls tiek nolikts malā, lai gan iestudējums, protams, pretendē būt dokumentāla izrāde. Tas ir, tā veidota no īstenības atgriezumiem: interviju, dažādu uzstāšanos fragmentiem, no kuriem kopā salipināts iestudējuma teksts.
Teksta dokumentalitāti uzsver videomākslinieka Mārtiņa Ratnika darbs. JRT skatuves abās malās uzstādīti ekrāni, kuros paralēli darbībai uz skatuves tiek demonstrēti YouTube klipi (ar atsaucēm!) — oriģināla variants bez skaņas. Domāju, Hermanim tas ir būtiski — lieku reizi demonstrēt, ka nekas te nav izdomāts, ka viss teiktais patiešām ir Žižeka un Pītersona teksti. Lai gan dokumentalitāte, protams, ir tikai ilūzija, un īstenībā mums ir darīšana ar augsta līmeņa teatrālu manipulāciju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.