Bīstamie ieceļotāji • IR.lv

Bīstamie ieceļotāji

Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Agnese Meiere

Latvijā regulāri ieceļo svešzemju augi un dzīvnieki, kas apdraud vietējo floru un faunu. Pat kaitē cilvēkiem, kā Sosnovska latvāņi, un dārziem — kā Spānijas kailgliemeži. Tagad radušās bažas par jaunu apdraudējumu iemīļotajām bekām un baravikām. Vai esam gatavi ar to cīnīties?

Šis rudens sēņotājiem sākās skumji — šķita, ka kāroto meža velšu šogad nebūs. Sēņu augšanai nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ pat uz laiku tika atcelta Dabas muzejā paredzētā izstāde Sēnes 2022. Vēlāk gan sēnes parādījās un arī izstāde notika. 

Taču pat «sausajā periodā» kādu sēni ikviens gribētājs varēja atrast piejūras zonā, pašiem neapzinoties, ka sastapušies ar potenciālo ienaidnieku — dzīslkāta beku jeb Boletus projectellus. Šīs sēnes pie mums atceļojušas no Ziemeļamerikas un Latvijā pirmo reizi pamanītas pirms desmit gadiem. Tolaik sēņotāji bija priecīgi — parādījusies vēl viena garda un vērtīga beka! Taču tagad pastiprinās bažas, ka šī invazīvā suga, kas vispirms strauji izplatījās Baltijas jūras piekrastes mežos un tagad jau aizceļojusi arī līdz Latgalei, varētu sākt apdraudēt mūsu pašu beku pastāvēšanu. 

Dzīslkāta beka, tāpat kā baravikas, ir tā dēvētā mikorizas sēne — to pazemes pavedieni iedzīvojas augu saknēs. Tā ir apbusēja «draudzība», jo sēne augam piegādā minerālvielas un ūdeni, savukārt augs sēnei dod oglekli.

Pastāv aizdomas, ka dzīslkāta beka varētu būt naskāka un kolonizēt augus pirmā, tādā veidā laupot izdzīvošanas iespējas mūsu pašu sēnēm. Tajā pašā laikā izpētīt, kā šie sēņu pavedieni cits citu ietekmē, neesot iespējams.

Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere uzsver, ka pagaidām vēl grūti vērtēt, kā šī ieceļotāja ietekmē vietējās sugas, jo nav veikti pētījumi. «Kad mums bija izstāde par invazīvajām sugām, mēs tajā ieskaitījām arī dzīslkāta beku. Tā varētu konkurēt ar priežu sviestbekām un priežu baravikām, bet, cik lielā mērā, nav zināms. Tas gandrīz vai jāvaicā sēņotājiem, kuri redz, vai citu sēņu kļūst mazāk. Bet tie tik un tā būs tikai empīriski novērojumi.» 

Speciāliste uzreiz piebilst — pat ja kļūtu skaidrs, ka šī sēne apdraud citas, ar to cīnīties būtu gandrīz neiespējami. «Micēlijs ir augsnē, savienots ar koku saknēm, un, neiznīcinot visu dabu, sēnes tāpat vien nevar iznīcināt. Jāpieņem, kā ir, un jāskatās, kas notiek,» saka mikoloģe.

Zaudē vairāk nekā iegūst

Izrādās, ka aptuveni trešā daļa no mūsu valstī šobrīd sastopamajām augu, sēņu un dzīvnieku sugām ir svešzemnieki. Daļa no tiem ievesti apzināti (to nekādā gadījumā nevajadzētu darīt!) vai ieceļojuši nejauši, piemēram, pielīpot pie cilvēku apaviem vai izplūstot no tālbraucēju kuģu balasta ūdeņiem. 

Svešzemju sugas ir dažādas — lielākoties tādas, kas šeit nespēj pārziemot, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE — IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska. Kā piemēru viņa min dālijas. Dārzkopji rudenī tās izrok, nes pagrabā pārziemot un pavasarī atkal ietupina dobē. Latvijā savvaļā neizdzīvotu arī atsevišķas dzīvnieku sugas — vienkārši nosaltu, vai arī tās apēstu kāds cits dzīvnieks.

Tomēr salīdzinoši nelielai, apmēram 10% lielai, svešzemju sugu grupai cilvēka palīdzība dzīvei savvaļā nav vajadzīga. Tās ieceļojušas no vietām ar līdzīgiem klimatiskajiem apstākļiem, lielākoties no Ziemeļamerikas un Āzijas. Lieliski vairojas, izplatās un pārziemo bez problēmām. «Šīs sugas ir ekoloģiski plastiskākas, mazprasīgākas, vieglāk pielāgojas dažādiem apstākļiem. Augi ir lielāka auguma nekā vietējās sugas, tāpēc veido monoaudzes. Dzīvnieki ir ātrāki, kustīgāki, spēcīgāki, labāk un ātrāk vairojas nekā vietējie. Šo īpašību kopums šīm sugām nodrošina nozīmīgu ietekmi. Un tad, kad šī ietekme ir pierādāma, redzama, fiksējama, mēs sakām, ka šīs svešzemju sugas ir invazīvas,» paskaidro Rutkovska. 

Šajā kategorijā nonāk tās sugas, no kurām ilgtermiņā ir vairāk trūkumu nekā ieguvumu. Piemēram, Amerikas signālvēzis pārnēsā vēža mēri. Pats pret to ir rezistents un neslimo, savukārt Latvijas vietējos vēžus šis mēris nokauj. 

Neganta ir arī šķietami krāšņā daudzlapu lupīna. Tā piesaista slāpekli no atmosfēras, tādā veidā bagātinot augsni, taču pārāk būtiski maina tās sastāvu un struktūru. Līdz ar to attiecīgajā vietā ienāk pilnīgi citi augi, un izmainās ekosistēma.

Paradoksāli, ka dažas invazīvās sugas sākotnēji tika ievestas apzināti. Piemēram, Sosnovska latvāni uzskatīja par vērtīgu lopbarības kultūru, vārpaino korinti — par augļkultūru, Kanādas zeltgalvīti — par dekoratīvu kultūru, sarkanausu bruņurupuci — par mīļdzīvnieku, jenotsuni un Amerikas ūdeli — kā kažokzvērus. «Lielākoties saimnieciski šīm sugām ir kāda laba, vērtīga īpašība. Bet problēmu nav tikai tik ilgi, kamēr attiecīgā suga aug mūsu dārzā vai apstādījumos, zvēraudzētavā vai zooloģiskajā dārzā. Problēmas rodas tad, kad attiecīgā suga nokļūst savvaļā un kļūst nekontrolējama, sāk izmainīt vidi ap sevi,» uzsver Rutkovska. «Jāpiemin arī invazīvo sugu ietekme uz ekonomiku!» Eksperte par daudzu dārznieku biedu sauc Spānijas kailgliemezi. Ikviens, kam ar to bijusi sastapšanās, zina — tā ir uzmācīga invazīvā suga, kas spēj aprīt pilnīgi visas dārza veltes un ar kuru ir patiešām grūti cīnīties. 

Un, protams, nevar aizmirst, ka atsevišķas ieceļotājsugas var kaitēt arī veselībai. Piemēram, vienīgais Latvijas likumdošanā oficiāli atzītais invazīvais augs Sosnovska latvānis izraisa bīstamus ķīmiskus apdegumus uz cilvēka ādas.

Cīņā jāiesaistās visiem

«Savā dabiskajā dzīvesvietā invazīvās sugas ir iekļāvušās barības ķēdē un ekosistēmā. Tas nozīmē, ka šīs sugas apēd kādu citu, vai arī pašas tiek ēstas,» skaidro Rutkovska. Savukārt mūsu zemē tām dabisku ienaidnieku nav. «Šīm sugām Latvijā nav dabisku ierobežojošu faktoru — specifisku dzīvnieku, augšanas faktoru vai klimatisko apstākļu —, kas regulē to izplatību, līdz ar to šīs sugas šeit var nekontrolēti vairoties un izplatīties, un tas var būt bīstami,» uzsver eksperte. 

Vienīgā invazīvā suga, kura tiek nopietni apkarota, ir Sosnovska latvānis. 

Tā augšana ar mehānisko, ķīmisko, bioloģisko vai kombinēto metodi jāierobežo pašiem zemju īpašniekiem. Ja neko nedara, draud sods.

Iniciatīvu izrāda arī atsevišķas pašvaldības. Valsts augu aizsardzības dienesta vecākā inspektore Astra Garkāje īpaši uzslavē Siguldu un Ķekavu, kā arī Barkavu, kur latvāņu platības ir krietni samazinājušās. Kā ar latvāņu apkarošanu veicas visā Latvijā, īstas skaidrības nav, jo nekādi jauni pētījumi nav notikuši kopš 2008. gada — nav piešķirts finansējums. Garkāje norāda — Latvijā joprojām ir ievērojamas latvāņu platības. Ja tos visus varētu salikt vienuviet, tie aizņemtu aptuveni 11 000 hektāru jeb trešdaļu Rīgas. 

Attiecībā uz citām nevēlamām sugām nekādi mērķtiecīgi ierobežojoši pasākumi valstiskā līmenī nenotiek. Tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde, atsevišķas pašvaldības un nevalstiskās organizācijas aicina cilvēkus ar tām cīnīties arī tad, ja šīs sugas vēl nav iekļautas attiecīgos normatīvajos aktos. 

Turklāt Latvijai ir saistoša 2014. gadā pieņemtā Eiropas Savienības regula «Par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību iekļauto sugu izplatību Latvijā». Izvērtējot riskus, pēc zinātnieku norādēm, tajā iekļauts invazīvo sugu saraksts, ar kurām jācīnās visā kontinentā. 

Kā uzsver Rutkovska, «interesanti un, manuprāt, ļoti pareizi ir tas, ka šajā sarakstā ir arī tādas sugas, kuru Eiropas Savienībā vispār šobrīd nav». Tās iekļautas ar preventīvu mērķi. «Ja suga sevi ir pierādījusi kā invazīvu, piemēram, Āzijā, Ziemeļamerikā vai citur, un Eiropā ir līdzīgi augšanas apstākļi, nav jāgaida, kad suga ienāks arī citur un izplatīsies, tad ar to cīnīties būs grūti.» 

Pareizi būtu uzbrūkošajām sugām būt vienu soli priekšā un sākt tās apkarot laikus. «Spānijas kailgliemezis, kurš ir ļoti aktīvs un kura ietekme labi redzama no ekonomiskā viedokļa, pagaidām tiek apkarots tikai privāto zemju īpašnieku un atsevišķu pašvaldību spēkiem, sevišķi aktīva šajā ziņā ir Tukuma pašvaldība,» stāsta Rutkovska. Tur cīņa ar gļotainajiem notiek dažādos veidos — gan ar rokām nolasot un cietsirdīgi pārcērtot uz pusēm un iemērcot uz diennakti 10% vārāmā sāls šķīdumā, gan izvietojot lamatas noslīkšanai: alus plus 1% vara vai vara sulfāta šķīdums plus 10% vārāmā sāls šķīdums, gan indējot ar vara vitriolu saturošiem šķīdumiem.  

«Bet pareizi būtu, ja iesaistītos mēs visi!» Jo nevienu invazīvo sugu nevar apstādināt, ja ar to necīnās visi. Iedomāsimies situāciju ar Spānijas kailgliemežiem. Divi dārza kaimiņi tos mēģina iznīcināt, bet trešais paziņo, ka glumie rāpekļi viņam netraucē, un atmet ar roku. «Ja tie divi darīs, bet viens nedarīs, viņa teritorija kļūst par donorteritoriju. Par nebeidzamu invāzijas avotu. Cīņa rezultēsies, ja iesaistīsies visi,» uzsver Rutkovska.

Dzīslkāta bekas pie mums atceļojušas no Ziemeļamerikas

Dažas invazīvās sugas, kas jāaptur


Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis)

Ievazāta no Ziemeļamerikas. Sākotnēji izmantota dekoratīvajos apstādījumos, bet problēmas sākās, kad tā nokļuva savvaļā, — nekoptas pļavas, ceļmalas un dīķmalas pārvēršas par zeltainām prērijām. Izplatās ar sēklām, kuras pārnes vējš. Zeltgalvītei piemīt alelopātija, tas ir, organisma spēja ražot bioķīmiskas vielas, kas kavē citu augu augšanu. Turklāt rodas konkurence arī par gaismu, jo zeltgalvīte ir gara. Klasiska pļava, kas zied no pavasara līdz rudenim, ir barības avots arī bezmugurkaulniekiem. «Ja zied tikai viena suga, ziedēšanas brīdis ir salīdzinoši īsāks. Attiecīgi nav, ko ēst bezmugurkaulniekiem un visiem pārējiem, kas ir barības ķēdē virs tiem,» skaidro invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska. «Tā ir dzīva, sarežģīti funkcionējoša sistēma, kurā, izjaucot vienu elementu, būtiski ietekmējam pārējo.»
Kā likvidēt? Neļaut ziedēt, jo Kanādas zeltgalvīte izplatās ar sēklām. Ja ceru ir maz, tos ar lāpstu izrok. Ja daudz, pirms ziedēšanas vai ziedēšanas sākumā nolauž ziedkātus. Augu novārdzina ar biežu pļaušanu.


Vārpainā korinte (Amelanchier spicata)

Ievesta no Ziemeļamerikas šķietami laba mērķa vārdā — garšīgo ogu dēļ. Savulaik Pierīgas mežos stādīta kā putnu barības avots. Korintei patīk augt smilšainos un skrajos mežos, kur ir nabadzīga augsne. Taču, rudenī birdinot lapas, tā bagātina augsni, pievilinot citus kokus un krūmus. «Parādās lapu koku sugas, mēs zaudējam savus priežu mežus,» uzsver Rutkovska.
Kā likvidēt? Atsevišķās vietās, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, šis lapu koks apzināti tiek izrauts, lai mēs nezaudētu gaišos priežu mežus.

Taču pilnībā apturēt korintes izplatīšanos ir sarežģīti galvenokārt putnu dēļ, kuri apēd saldās ogas, bet sēkliņas izbirdina pa plašu teritoriju. «Pētījumi liecina — ja korinti reizi gadā nozāģē vai notrimmē, tai mostas snaudošie pumpuri, un atvases aug vēl intensīvāk. Panākam pretēju efektu. Atvases gada laikā var sasniegt pat divu metru augstumu,» skaidro invazīvo sugu eksperte. Tāpēc, lai korinti likvidētu, tā jātrimmē bieži un intensīvi vai jācenšas to izrakt ar visām saknēm.


Sarkanausu bruņurupucis (Trachemys scripta elegans)

90. gados ievests kā mīļdzīvnieks. Dzīvo ilgi (līdz 50 gadiem), aug liels un var arī kost. Cilvēkiem šāds plaukstas lieluma mīļumiņš, kas pamazām pārtapis palielā nejaucenī, vairs nešķiet pievilcīgs un nereti tiek izlaists savvaļā — dīķī vai upē, kur sāk konkurēt ar aizsargājamo Eiropas purva bruņurupuci. «Bruņurupucis ir klasisks aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tam svarīgi sauļoties,» uzsver Rutkovska. Bet, kad mūsu mazākais, lēnīgākais un mierīgākais Eiropas purva bruņurupucis aiziet uz savu sauļošanās vietu, tur jau priekšā cits atpūtnieks.

Sarkanie bruņurupuči paši Latvijā nevairojas — olas dēj, taču tās nepārziemo. Tāpēc pētnieki uzskata, ka īpatņus savvaļā ir izlaiduši cilvēki.
Kā likvidēt? Likvidēt tos, protams, nevajadzētu. Taču, ja dabā gadās tādu satikt, jāziņo zooloģiskajam dārzam vai Invazīvo sugu pārvaldnieka mājaslapā. Arī tad, ja esat sarkanausu bruņurupuča īpašnieks, bet kaut kāda iemesla dēļ esat nolēmuši no tā atteikties, sazinieties ar Latgales vai Rīgas zooloģisko dārzu — viņi to paņems pie sevis.


Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris)

Latvijā ir salīdzinoši nesen — 13 gadus. Visticamāk, ievests kopā ar kādu augu, kura augsnē bija iedētas oliņas. Tagad šis gliemezis Latvijā jūtas kā kūrortā — dabisko ienaidnieku nav, un arī cilvēki īsti nezina, kā ar to cīnīties. Pagājušajā gadā apstiprinātas 130 atradnes visā Latvijas teritorijā. Salīdzinoši brīva no tiem ir Latgale, iespējams, aukstāku ziemu dēļ.

Spānijas kailgliemezis var noēst visu, kas gadās ceļā, bet pārsvarā tie uzturas mazdārziņos, kur posta kāpostus, zemenes, salātus. Ēd arī savus sugas brāļus, putnu mazuļus ligzdās, bezmugurkaulniekus un sliekas.

Vēl viens risks — krustojas ar vietējām sugām, kuras pamazām izzūd.
Kā likvidēt? Visefektīvākā un darbietilpīgākā metode ir nolasīšana ar rokām un (skan nežēlīgi!) iesālīšana mucā vai spainī, vai arī sadedzināšana. Īpaši svarīga ir šo gliemežu izķeršana līdz jūlijam, kad sākas vairošanās periods.


Sīrijas asklēpija (Asclepias syriaca)
Savvaļā aug Ziemeļamerikā. Skaista, smaržīga, izplatās gan ar sēklām, gan sakņu atvasēm. Varena augumā, spēj izstiepties pusotrus un dažkārt pat divus metrus gara. Parasti to kā krāšņumaugu stāda dārzā, un tā izplatās ātri un strauji kā ugunsgrēks. Arī asklēpija veido spēcīgas monoaudzes, izkonkurējot kaimiņus. Sevišķi bīstami, ja tā nokļūst dabiskajās pļavās — tās tiek noplicinātas.

Svarīgi zināt, ka auga daļas satur pienainu sulu, kas lielos daudzumos ir indīga un var izraisīt muskuļu paralīzi. Savvaļas dzīvnieki, apēdot to lielos daudzumos, var iet bojā.
Kā likvidēt? Nepieļaut ziedēšanu! Tā izplatās ar sēklām, kas var izsēties ar vēju.


Lupīna (Lupinus)
Ievesta kā dekoratīva suga no Ziemeļamerikas. Savulaik apzināti stādīta augsnes bagātināšanai, jo spēj piesaistīt slāpekli. Ja tā augtu tikai tur, kur iesēta, viss būtu kārtībā. Taču lupīna plaši izsējas, turklāt sēklas saglabā dīgtspēju pat 30 gadus. Līdz ar to Latvijas skaistās, bioloģiski daudzveidīgās pļavas drīz vien pārvēršas par lupīnu audzi.
Kā likvidēt? Neilgi pirms ziedēšanas griezt, likt vāzēs, pļaut. Nekādā gadījumā to nedrīkst likt komposta kaudzē, jo sēklas atkal izplatīsies un viss darbs būs vējā.


Ošlapu kļava (Acer negundo)

Spēcīga un ātraudzīga suga, kas Latvijā ienākusi no Ziemeļamerikas. Izplatās ar sēklām, kuras ražo tikai sievišķie koki. Ošlapu kļavas audzes var būt tik blīvas, ka zemsedzē paliek plika zeme — ļoti izteikts monoaugs. Sevišķi ūdens tuvumā pārmaina dabisko ekosistēmu.
Kā likvidēt? Tas iespējams, likvidējot tikai sievišķos kokus. Atšķirt tos ļoti vienkārši — sievišķie koki sēklas sāk ražot 4.—5. gadā, un tās kokā redzamas visu gadu.


Krokainā roze (Rosa rugosa)

Skaists dekoratīvs augs, kas Latvijā ienācis no Āzijas. Tā kā tai ir spēcīga sakņu sistēma, to stāda kā augsnes eroziju ierobežojošu augu ceļmalās, dzelzceļa malās, arī kāpās. Taču tieši kāpām tā nodara vislielāko apdraudējumu, pārņemot jūras krastu, un tad ar to cīnīties ir diezgan sarežģīti.
Kā likvidēt? Regulāri, bieži pļaujot, trimmējot vai izrokot ar visām saknēm. Taču rozei ir asi ērkšķi, tāpēc tas apgrūtina cīņu ar šo sugu.

Zināšanai! Informācija par invazīvajām sugām apkopota vietnē Bit.ly/invazivs — iespējams iepazīties ar to izplatību valstī un ziņot par nevēlamā ciemiņa atrašanu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu