Tieši tik daudz Anšlava Eglīša vēstuļu izlasīja teātra zinātniece un pētniece Ieva Struka, rakstot monogrāfiju Par skaisto un aplamo dzīvi — par lielisko, neparasto latviešu rakstnieku. Grāmata nupat iznākusi, bet Ievas domas jau ir ceļa jūtīs pie nākamā darba par Astrīdu Kairišu
Latvijas Nacionālā teātra literārās padomnieces Ievas Strukas kabineta grāmatplauktos goda vietā stāv aktieru Jāņa Reiņa un Astrīdas Kairišas fotogrāfijas. Visu sarunas laiku viņi laipni un vērīgi mūsos noraugās. Vēsajā telpā Ieva sildās mākslīgās kažokādas vestītē, kas piederējusi Astrīdai Kairišai. Atklāj, ka viņas nākamā grāmata būs veltīta tieši šai brīnišķīgajai aktrisei.
Līdz šim Ieva Struka (agrāk uzvārdā Zole — red.) uzrakstījusi izcilu monogrāfiju Pēteris Pētersons (2000), Sarunas ar Māru Ķimeli (2007), teātra zinātnes pētījumu Aiz priekškara. Latvijas Nacionālais teātris (2009) un sastādījusi dramaturga Gunāra Priedes kopotos rakstus piecos sējumos. Visi viņas darbi ir kā ārkārtīgi rūpīgi un ar siltu sirdi rakstītas vēstules lasītājiem par izcilām personībām, bez kurām Latvijas kultūras vēsture nav iedomājama. Tāds ir arī rakstnieks un dramaturgs Anšlavs Eglītis.
Monogrāfijas nosaukums Par skaisto un aplamo dzīvi citē rindiņu no Anšlava dzejoļa. Tieši tāda bija viņa dzīve. Jaunībā zaudējis māti, kura mira no tuberkulozes, pats drīz ar to saslima un dzīvi pavadīja kaulainās ciešā uzraudzībā. Strauji guva slavu un panākumus ar pirmajiem romāniem, taču, dodoties bēgļu gaitās, tika šķirts no saviem Latvijas lasītājiem. Uz mūžu tika šķirts arī no brāļa un bezspēcīgās sāpēs uzzināja, ka tēvs ticis nobendēts čekas cietumā. Dzīvoja saulainajā Kalifornijā, kāpa kalnos, latviski radīja daudz lieliskas literatūras. Tikās ar slavenākajām Holivudas kinozvaigznēm, jo Ņujorkā izdotajam latviešu laikrakstam Laiks rakstīja par kino. Bet sapni ielauzties un iekļauties amerikāņu literatūrā nepiepildīja. Kalifornijā pārdzīvoja līdzi Latvijas neatkarības atgūšanai, taču uz dzimteni tā arī vairs neatbrauca.
Pirms intervijas atsvaidzināju atmiņā 80. gadu beigās Kalifornijā tapušo dokumentālo stāstu par Anšlavu Eglīti. Kādā no epizodēm viņš ar lupatiņu centīgi pulē savu balto automašīnu. Sieva Veronika Janelsiņa pukojas: «Ko tu tur skrāpējies, vai tev tiešām nav nekā labāka, ko darīt?» Eglītis atbild: «Tīrīt spēkratus ir daudz vieglāk un patīkamāk, nekā rakstīt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.