Atceries, ko teica Susuriņš! • IR.lv

Atceries, ko teica Susuriņš!

Jūdas Iskariota prāvas liecinieki apjūk Ilzes Ķuzules-Skrastiņas spēlētās advokātes Azizas Kaninghemas un Kaspara Dumbura prokurora Jusefa Elfajumi jautājumu krustugunīs, jo izrādās, ka vienas taisnības nav. Foto — Mārcis Baltskars
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Kāpēc man bija interesanti skatīties Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu Dailes teātrī

Arī kritiķa profesijai ir savi «drošības noteikumi», no kuriem galvenais varētu būt — domā, kamēr izdomā. Tas prasa laiku, kura man šoreiz nav, jo brīdī, kad rakstu šo tekstu, ir pagājusi pusotra diennakts kopš režisora Mārtiņa Eihes pirmizrādes, un tas nudien nav pietiekami, lai drīkstētu to analizēt. Tāpēc atvieglošu sev darbiņu, vienkārši uzskaitot, kāpēc man bija interesanti (visu laiku!) un kāpēc uz šo izrādi es iesaku doties tiem, kuriem netraucē dūmi un necenzēta valoda uz skatuves, ja ir skaidrs, kāpēc tie tur ir.

Vispirms tāpēc, ka amerikāņu dramaturgs Stīvens Adlijs Girgis sarakstījis komēdiju Jūdas Iskariota pēdējās dienas, pēc kuras noskatīšanās (droši vien pēc izlasīšanas vēl vairāk) galva dūc kā bišu spiets, un arī skatīšanās procesā ik pa laikam pieķer sevi pie domas — vājprātīgā, par ko tu tagad smejies. Tieši tādas komēdijas, manuprāt, arī ir smiešanās vērtas. Jo tajā pašā mirklī, kad uzdevi sev jautājumi, arī atbildi — par saviem priekšstatiem un pieņēmumiem, kas neko dziļi nav bijuši.

Otra lieta, Eihe ir veiksmīgi atradis žanru, proti, pārdēvējis pēdējās dienas par pusnakts šovu (tikpat labi derētu, teiksim, rēvija), kas attaisno to, ka, gluži iespējams, katram no visai plašā izrādes aktieru loka bijusi sava izpratne par to, kas būtu spēlējams un kā. Līdz ar to lugas sižets par šķīstītavā sāktu tiesas procesu, lai noskaidrotu, vai Jūda Iskariots ir pelnījis mūžīgu vietu ellē, par ko spriež juristi un savu skatījumu izsaka liecinieki no dažādiem gadsimtiem (jo pēc nāves taču visi ir dabūjami — laiku vieglāk saskaņot), pārvēršas par numuru virkni. Un katrs numurs ir tieši tik komisks, jēgpilns, dziļš, artistisks kā tas, kurš šo priekšnesumu mums ceļ priekšā.

Trešā. Man bija interesanti, kā scenogrāfe Pamela Butāne kopā ar kostīmu mākslinieci Rūtu Kuplo un, cik noprotu, ukraiņu vai krievu kolēģiem izveidojusi šova «bildi». Nevairoties no līdzības ar pagājušās sezonas virsotni Rotkho turpat Dailes teātrī, bet drusku tā kā pavelkot uz zoba: kur Tvarkovska izrādē paralēlās esības, šeit — paralēlās neesības, pēcnāves zonas — paradīze, šķīstītava, elle —, un dūmi vai mākoņi tās atdala citu no citas. Savukārt ekrānā reizēm parādās arī paralēlais laiks, piemēram, mūžībā ierakstījies video no Jūdas vizītes pie Poncija Pilāta.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu