Vai valsts ir parādu važās?

Ilustratīvs attēls
Roberts Mencis

Pirmsvēlēšanu laikā publiskajā telpā bieži vien izskan saukļi par valsts dzīvošanu uz parāda un aizņemšanos uz nākotnes paaudžu rēķina. Piemēram, ZZS līderis Armands Krauze intervijā žurnālam Ir norāda, ka “valsts parādu audzēt nevar, to dara Vienotība un šī valdība” vai, teiksim, Apvienotā saraksta līdzpriekšsēdētājs Edvards Smiltēns, kurš apgalvo, ka “ekonomiku uztur virs ūdens valsts parāda palielināšana”. Vai nelabais tiešām ir tik melns un šādiem kritiskiem izteikumiem ir reāls pamats?

Kopš 2019. gada nogales Latvijas valsts parāda absolūtā vērtībā ir palielinājusies no aptuveni 11 miljardiem līdz 16 miljardiem eiro. Lai gan parāda pieaugums gandrīz uz pusi var šķist ļoti liels, lai novērtētu tā ilgtspēju, ir jāskata aizņēmuma attiecība pret kopējo tautsaimniecības lielumu jeb iekšzemes kopproduktu (IKP). Un šeit mēs redzam, ka situācija nav tik dramatiska — proporcija starp valsts parādu un IKP ir augusi vien no 35,5% līdz aptuveni 43,7%.

Neskatoties uz pēdējo gadu pieaugumu, Latvijas parādsaistību apjoms pret IKP ir 7. zemākais Eiropas Savienības valstu vidū un tas joprojām ir aptuveni divreiz mazāks par dalībvalstu vidējo līmeni (87,8%). Covid-19 krīzes laikā Latvijas vispārējās valdības parāds ir audzis par aptuveni 8%, līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, kas ir zem ES dalībvalstu vidējā līmeņa (10,6%). Luminor bankas galvenā ekonomista Pētera Strautiņa ieskatā, “kamēr vien mūsu valsts finanses izskatās labi uz eirozonas kopējā fona, tikmēr parādu pārfinansēšana neradīs nekādas grūtības”. Līdzīgs viedoklis ir arī Finanšu ministrijas ekspertiem, kuru vērtējumā aktuālais Latvijas parāda līmenis un tā tendences nerada riskus Latvijas tautsaimniecības izaugsmei un attīstībai ilgtermiņā.

Tiesa, līdz ar nepieciešamību palīdzēt mājsaimniecībām un uzņēmumiem segt strauji augošās energoresursu izmaksas, spiediens uz valsts finansēm pieaugs. Tomēr, vadoties pēc Valsts kases operatīvajiem datiem, šī gada pirmajā pusgadā valsts parāda attiecība pret IKP ir mazinājusies par aptuveni 5%, galvenokārt pateicoties salīdzinoši sekmīgajai tautsaimniecības izaugsmei, kā arī augstajai inflācijai, kas ir vairojusi nodokļu ienākumus. Lielākie energocenu kompensācijas izdevumi gan ir gaidāmi gada nogalē, kas robu budžetā varētu iecirst līdz aptuveni 8% un vispārējo valdības parāda līmeni palielināt līdz 45% no IKP.

Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka uzskata, ka valsts energoatbalsta jomā valdība ar budžeta līdzekļiem ir rīkojusies relatīvi taupīgi[1]. Valdības paredzētie atbalsta pasākumi šim gadam ir aptuveni 740 miljoni eiro, bet nesen izziņotā papildu kompensācija apkures un elektrības tarifu sadārdzinājumam šo apjomu palielinās. Latvijas Bankas ekonomistes Baibas Brusbārdes redzējumā atbalsta programmas nav bijušas pārmērīgas, tomēr, domājot jau par nākamo apkures sezonu, būtu jācenšas sistēmu padarīt vēl mērķētāku, lai tā būtu vērsta tieši uz palīdzību vismazāk nodrošinātajai sabiedrības daļai.

Kaut arī valsts parāda pašreizējais līmenis nopietnus finanšu riskus nerada, jāņem vērā, ka nākotnē aizņemšanās iespējas kļūs dārgākas. Lai mazinātu augošo inflāciju, septembra sākumā Eiropas Centrālā banka paaugstināja bāzes kredīta likmi par 0,75 procentpunktiem, kas arī ietekmēs Latvijas parāda apkalpošanas izmaksas.[2] Taču, kā norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš, katru gadu tiek pārfinansēta salīdzinoši neliela daļa no valsts parāda, tāpēc augstākas procentu likmes parāda apkalpošanu sadārdzinās tālākā periodā. Pēdējo divu gadu laikā Latvija ir spējusi aizņemties līdzekļus par ļoti zemu fiksēto procentu likmi un šīs parāda saistības būs jāpārfinansē vidēji vien pēc 6 gadiem. Lai gan valsts parāds pašlaik ir lielāks nekā, piemēram, 2013. gadā, pateicoties zemajām aizņemšanās likmēm, budžeta līdzekļi parāda apkalpošanai tiek tērēti mazāk nekā toreiz, secina Āboliņš.

Šā gada laikā Latvijas aizņemšanās likmes ir augušas arī ģeopolitisku iemeslu dēļ. Kopš Krievijas sāktā kara pret Ukrainu, analizējot augošo starpību starp Latvijas un Vācijas parādzīmju procentu likmēm, Pēteris Strautiņš secina, ka “acīmredzot mūsu aizņemšanās izmaksas ietekmē ģeopolitiskā riska uztvere”. Viņa ieskatā, pieaugot Krievijas neveiksmēm karalaukā, ģeopolitiskie riski visdrīzāk samazināsies un var cerēt, ka Latvijas aizņemšanās izmaksas uz eirozonas kopējā fona vairs nepieaugs.

Strukturālā līmenī labākais veids, kā atrisināt enerģijas cenu krīzi, būtu investīcijas energoefektivitātes palielināšanā un energoneatkarības stiprināšanā. Nozīmīgu lomu šo uzdevumu īstenošanā spēlēs arī Eiropas Savienības piedāvātās finansējuma iespējas. Marta sākumā Eiropas Komisija nāca klajā ar RePowerEU iniciatīvu, kas Latvijai ļautu saņemt papildu aptuveni 109 miljonus eiro klimatneitralitātes mērķu īstenošanai. Tomēr enerģētikas izaicinājumu risināšanai ar šo finansējumu vien būs par maz. Ievērojamāks finansējums — gandrīz 2 miljardi eiro — Latvijai ir pieejams kā aizdevums no ES Atveseļošanas fonda. Finanšu ministrijas redzējumā aizdevuma specifiskie izmantošanas nosacījumi Latvijas enerģētikas izaicinājumus ļautu risināt nepilnīgi, tādēļ šo iespējamo finansējumu tā pagaidām neplāno izmantot. Savukārt Innas Šteinbukas ieskatā Atjaunošanās fonda aizdevumi varētu būt vērtīgs resurss: “Agrāk šī opcija nelikās pievilcīga, bet, mainoties apstākļiem, ir vērts kārtīgi izvērtēt visus par un pret.”

Latvijas parāda zemais līmenis uz Eiropas Savienības kopējā fona un augstais kredītreitings liecina, ka satraukumam par valsts parādu pašlaik nav pamata. Stabilie valsts finanšu pamati ļauj mums vieglāk pārdzīvot globālos ekonomiskos satricinājumus un sniegt atbalstu mājsaimniecībām un uzņēmumiem situācijās, kad tas patiesi ir nepieciešams. Kā valstij, kura savā labklājībā tiecas sasniegt ES vidējo līmeni, mums ir svarīgi savus budžeta resursus izmantot pēc iespējas lietderīgāk. Taču atbildīgai attieksmei pret valsts finansēm nevajadzētu atturēt no nepieciešamo investīciju veikšanas tādās jomās kā atjaunojamo energoresursu ražošana, cilvēkkapitāla attīstība, zinātne un pētniecība, kas veicinātu tautsaimniecības tālāko izaugsmi un drošību. Šajā kontekstā populistiski lozungi par valsts atrašanos parādu jūgā var traucēt attīstībai tikpat ļoti kā aicinājumi tērēt bez bremzēm.

 

Autors ir politikas un ekonomikas pētnieks

[1] Viņa norāda uz domnīcas Bruegel aprēķiniem, kur Latvijas energoatbalsta īpatsvars pret IKP no pērnā gada septembra līdz šī gada septembrim ir bijis 1,4%, tikmēr Lietuvā tie ir 3,6%.

[2] Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem kopējie budžeta izdevumi par parāda apkalpošana varētu kāpt no aptuveni 200 miljoniem eiro šogad uz aptuveni 300 miljoniem eiro 2024. gadā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu