Radošā nometne iekļaujošai varmācībai • IR.lv

Radošā nometne iekļaujošai varmācībai

Jaunie Valmieras aktieri Aksels Aizkalns (Kirilovs, no kreisās), Klinta Reinholde (Elizabete), Krišjānis Strods (Nikolajs Stavrogins), Ieva Estere Barkāne (Darja) fascinējoši atklāj pāreju no dīkās spēlēšanās ar liberālismu, kas ir par kādiem «citiem», uz ļoti konkrētu realitāti, kas attiecas uz katru pašu. Foto — Matīss Markovskis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Valmieras teātra jaunākais darbs Nelabie. Pēc Dostojevska pārsteidz, uzjautrina un biedē. Precīzi trāpījumi šodienas realitātē

Iedomāties nevarēju, ka Dostojevska sarežģītais, pretrunu un nodevību pilnais romāns Velni tik labi «iesēžas» dzīvē te un tagad. Man patīk arī režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Justīnes Kļavas piedāvātais izrādes nosaukums Nelabie. Pēc Dostojevska, tik brīnišķīgi divdomīgs. Patiešām — ko gan laikā pēc Dostojevska vēl iespējams pateikt par katra cilvēka psihes dziļumos mītošajiem monstriem, kuru izpētei viņa varoņi reiz veltījuši dzīvi? Un vai tas, kas pirms pusotra gadsimta likās sātanisma kalngals, tagad vairs šķiet tik liels ļaunums? Un varoņi? Kādi velni, kādi elles izdzimumi — tik vien kā nelabie, nu, ne pārāk labie. 

Justīnes Kļavas sarakstītā luga ir izrādes pirmais precīzais trāpījums: fabula un raksturi veidoti «pēc Dostojevska», bet notikumi, vide un valoda ir tīrā šodiena. No romāna izvilkta viena sižeta līnija — Dostojevska aprakstītais «revolucionārais pulciņš», kas pārtapis par jaunu, pārtikušu bohēmistu radošo nometni, tieši tikpat noslēgtu, tikai izredzētajiem paredzētu vidi. Te skan visi laikmetīgai domāšanai piedienīgie vārdi — par iekļaujošu sabiedrību, marginālo grupu līdztiesību, vienlīdzību, (uzskaitījums brīvi turpināms). Par tiem spriež Ilzes Vītoliņas dizainētās zīda pidžamās un rītasvārkos tērpti jauni cilvēki, ik pa brīdim ieķerot no vīna pudeles. 

Nākamais trāpījums ir telpa. To būtībā veido Oskara Pauliņa gaismas — lampiņu virkne padara apaļo spēles laukumu par arēnu, staru konuss brīžiem izceļ varoņu tuvplānu, krāsa vien spēj piešķirt notiekošajam draudīgu noskaņu, palaikam pretgaismā iezīmējas kāds dramatisks siluets. 

Galvenais trāpījums tomēr ir Elmāra Seņkova saspēle ar Valmieras teātra jaunajiem aktieriem. Režisora piedāvātā spēle padara izrādi vieglu un pat uzjautrinošu — galu galā, labi situētas sabiedrības plāni par pasaules un zemo slāņu glābšanu vienmēr ir drusku komiski. Un tad šajā vieglumā pa lāsītei vien tiek pilināta realitāte, līdz tās jau ir rotaļas ar nāvi. Tas, kā Valmieras jaunie aktieri Apaļās zāles tuvplānā atklāj šo pāreju no dīkās spēlēšanās ar liberālismu, kas ir par kādiem «citiem», uz ļoti konkrētu realitāti, kas attiecas uz katru pašu, ir vienkārši fascinējoši. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu