Gerijs Bērds (51) no Arizonas tovasar paņēma garu atvaļinājumu, pirms 10. septembrī sākt viceprezidenta darbu firmā Marsh&MacLennan. Birojs bija Fīniksā, taču vispirms vajadzēja aizlidot uz centrālo biroju Ņujorkā. 11. septembra rītā viņš bija Pasaules Tirdzniecības centrā, lai vakariņās jau būtu mājās pie sievas. Taču Gerijs neatgriezās. Viņš gāja bojā teroristu uzbrukumā, kas 2001. gadā šokēja Ameriku un izmainīja pasauli.

Es nepazīstu Geriju Bērdu. Par viņa likteni lasu kartītē, kas piestiprināta pie ASV karoga. Tie plīvo visapkārt — viens no Fīniksas parkiem 11. septembrī pārtop sarkanbaltzilā klajumā, katram upurim karogs ar kartīti. Ejot cauri alejām, izlasu tikai dažas no gandrīz trim tūkstošiem. Esmu šeit, jo tiešraides kadri ar degošajiem Dvīņu torņiem iegravēti atmiņā uz mūžu.

«Nekad neaizmirsīsim,» amerikāņi sola piemiņas pasākumos. 11. septembri daudzi uzskata par svarīgāko notikumu mūslaiku ASV vēsturē, kas apvienoja valsti — caur bailēm, dusmām un sērām nācija saliedējās ticībā, ka kopējiem spēkiem pasargās sevi un atjaunos taisnīgumu.

Tomēr laika gaitā «karš pret terorismu» Afganistānā un Īrākā ir nesis jaunas šausmas, milzu tēriņus un zaudējumus. Nācija ir sašķēlusies naidīgās nometnēs.

Paradokss — ko nespēja Al-Qaeda, to 20 gadus vēlāk izdarīja paši amerikāņi. Pilsoņu drosme 11. septembrī izglāba Kapitoliju, jo vienā no teroristu sagrābtajām lidmašīnām pasažieri pretojās un tā avarēja Pensilvānijas laukos. Bet pērn Kapitoliju demolēja pilsoņu pūlis, ko uzkūdījis vēlšanās zaudējis prezidents! Šie kadri šokēja pat vairāk nekā tie pirms 20 gadiem.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā