Latviju pāršalc vējš, kurš aizpūš visādus pieminekļus. Lai gan likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” samērā precīzi apraksta, uz kuriem no pieminekļiem tas attiecas un kas ar tiem ir darāms, tomēr ir izplatījušās dažādas versijas, kurās ir šis vai tas piefantazēts.
Pirmkārt, likums noteikti neattiecas uz visiem padomju laika pieminekļiem, tikai uz tiem pieminekļiem vai objektiem, kuri slavina PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu; slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju; vai ietver padomju varas vai nacisma simbolus. Tātad visas runas par padomju laiku ēku un tiltu nojaukšanu ir tīrā demagoģija.
Daudzus interesē pieminekļu liktenis pēc demontēšanas, jo tomēr okupācijas varas slavinošam piemineklim varētu būt mākslinieciska vērtība vai varbūt vērtība kā vēstures falsifikācijas pierādījums.
Te arī varam būt mierīgi, jo likums nosaka: “Demontēto objektu oriģinālās detaļas vai fragmentus, kam ir mākslinieciska vērtība, arhitektoniska kvalitāte vai kultūrvēsturiska vai izglītojoša nozīme, iekļauj Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.” Par pašu vērtēšanas procesu likumā rakstīts: “Lēmumu par demontēto objektu oriģinālo detaļu vai fragmentu iekļaušanu muzeja krājumā pieņem muzeja direktors, pamatojoties uz muzeja krājuma komisijas atzinumu un konsultējoties ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.”
Likumā nav rakstīts ne “drīkst iekļaut”, ne “izlasi iekļauj”, bet skaidri un gaiši: “iekļauj”. Nav izvēles.
Likuma anotācija arī šo apstiprina, skaidri deklarējot: “Demontēto objektu oriģinālās detaļas vai fragmentus ar atzītu māksliniecisko vērtību vai izglītojošu nozīmi nodod glabāšanai Latvijas Okupācijas muzeja krājumā, konsultējoties ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi un Latvijas Okupācijas muzeju.”
Lai atbalstītu Okupācijas muzeju šajā ļoti atbildīgajā darbā, likums nosaka, ka valsts finansē uzdoto uzdevumu izpildi, tātad nevar rasties papildus slogs uz muzeja ziedotāju pleciem.
Ja muzeja krājuma komisija nepieņem kādu detaļu vai fragmentu savā krājumā, tad tas pats par sevi nozīmē, ka muzejs ir to detaļu vai fragmentu novērtējis kā bez mākslinieciskas vērtības, bez arhitektoniskas kvalitātes un bez kultūrvēsturiskas vai izglītojošas nozīmes.
Piemēram, Okupācijas muzeja lēmums nepieņemt nekā no pieminekļa Uzvaras parkā Pārdaugavā nozīmē to, ka viss piemineklis un visas tās daļas ir bez mākslinieciskām, kultūrvēsturiskām vai izglītojošām vērtībām.
Tātad varam būt pilnīgi droši, ka, pateicoties Okupācijas muzejam, neviena vērtība netiks iznīcināta.
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
Komentāri (1)
QAnon 17.08.2022. 15.45
“Tātad varam būt pilnīgi droši, ka, pateicoties Okupācijas muzejam, neviena vērtība netiks iznīcināta.”
—————
Par kādām “vērtībām” staļinisma apoloģēts raksta? Kādos delīrija murgos tas Latvijā redzēja Trešā Reiha pieminekļus un, vispār, kāds tiem būtu sakars ar to, ka uz planētas nav vietas nekādām krievu pasaules liecībām? Tur nekas nav mainījies 400 gadus, vienkārši PSRS bija Absolūtā ļaunuma apogeja, bet tagad no tā ir palikusi agonējoša atlieka. Ja autors būtu nedaudz pamācījies skolā, droši vien zinātu, ka tāda valsts, kā Nacistiskā Vācija nekad nav bijusi, bet ja tas tā izgāž savu personīgo naidu, par to, ka Staļinam ar Rūzveltu neizdevās iznīcināt Eiropas civilizāciju, lai tas to saēd.
0