Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās top izcilā ainavista muzejs, bet tikmēr iespējams apskatīt māksliniekam veltītu brīvdabas izstādi. Pastaigājoties gleznotāja bērnības takās, var iepazīt viņa svarīgākos ceļa rādītājus un iedvesmoties savam ceļam
Kā pļava san! Gleznotāja un pedagoga Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās ar fotogrāfi esam ieradušās pirmās un, pāris minūtes gaidot muzeja saimnieces Žaneti Grendi un Dailu Vīksni, lūkojāmies pļavas ainavā. Tajā pašā, ko pirms apmēram 140 gadiem redzēja mazā Vilhelma acis. Iespējams, tieši tā ir pamatīgākā viņa māju apciemojuma atziņa — cik tas, par ko muzejā mēdzam iesaukties: «Tas taču ir Purvītis!», patiesībā ir dzīvs. «Ja mums jautātu, kāpēc Purvīša muzejam ir jābūt šeit, mēs teiktu: jo šeit viņš iemācījās dabu,» saka Žanete Grende.
Purvīša dzimta nāk no Vecpiebalgas puses, bet 1842. gadā Vilhelma vecvectēvam Pēterim ar ģimeni nācās pārcelties, jo radās nesaskaņas ar vietējiem brāļu draudzes vadoņiem. Tā ģimene nonāca toreizējā Jaunpils, vēlāk Zaubes pagasta Vecjaužos jeb Jaužās. Pēc sava tēva nāves par mājas saimnieku kļuva Jēkabs — Vilhelma vectēvs.
Viņam ir būtiska loma toreiz vēl topošā mākslinieka dzīvē, jo tieši Jēkabs mazdēlam iemācīja mīlestību pret dabu un kokiem. Blakus mājai arvien aug ābeles, ko Vilhelms stādījis kopā ar savu vectēvu.
Vecjaužos Purvītis dzīvojis pirmos 14 dzīves gadus, taču šeit zēns vēl negleznoja. Tolaik viņš no talanta un vilkmes zīmēt pat kautrējās, jo visā apkaimē nepazina nevienu, kas ko līdzīgu darītu. Tikai vēlāk, kad Vilhelma tēvs Juris iegādājās dzirnavas Vitebskā pie Polockas, zēna talantam iemirdzēties palīdzēja vietējās skolas direktors. Tomēr īsteni latviskā ainava Vilhelma sirdī un atmiņās jau bija atstājusi savu nospiedumu, un tas notika šeit — Vecjaužos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.