Zane Embrekte, visvairāk titulētā nedzirdīgā peldētāja

Zanes panākumu saraksts ir garš. Maijā no nedzirdīgo olimpiskajām spēlēm Brazīlijā viņa atbrauca ar veselām trim medaļām — divām zelta un vienu sudraba. Iepriekš nedzirdīgo olimpiskajās spēlēs 2013. gadā Bulgārijā ieguva 18. vietu, pēc četriem gadiem Turcijā — jau ceturto. Pērn Zane nosaukta arī par gada sportisti Latvijas gada balvā nedzirdīgo sportā. Turklāt šis tituls viņai piešķirts jau trešo reizi. 

Tomēr sportistei nozīmīgākas ir citas Dienvidamerikā piedzīvotas sacensības. «Pasaules nedzirdīgo čempionāts 2019. gadā Brazīlijā. Šajās sacensībās es izcīnīju vienu 1. vietu un divas 3. vietas. Šīs nebija manas pirmās internacionālās sacensības, bet tās bija nopelniem bagātākās. Biju pirmā, kas to izdarīja nedzirdīgo peldēšanas vēsturē. Brīdis, kad atskanēja Latvijas himna, bija lielisks.»

Lai gan starptautiski Zane startē nedzirdīgo peldētāju konkurencē, Latvijā sacensībās piedalās ar dzirdīgajiem. «Sākumā mani ļoti priecēja medaļas, kad biju maza, biju ļoti laimīga, ja izdevās. Pašlaik viens no lielākajiem gandarījumiem ir tad, kad uzrādu atzīstamus rezultātus, peldot kopā ar dzirdīgajiem. Tā laikam ir misija — parādīt visiem, ka mēs, nedzirdīgie, ne ar ko neatšķiramies. Arī mēs varam!» stāsta peldētāja. Vienīgā atšķirība nedzirdīgo un dzirdīgo sacensībās ir starta signāls — startējot dzirdīgo sacensībās, gaismas signāls atrodas baseina malā, bet nedzirdīgo sacīkstēs — katrā celiņā.

«Sāku mācīties Rīgas nedzirdīgo internātskolā, un tur bija peldēšanas pulciņš,» Zane stāsta, kā nokļuvusi peldēšanā. Citi bērni to apmeklēt bija jāpierunā, viņu nevarēja atrunāt. Agrā bērnībā dzīvojot Grobiņā, Zane ar ģimeni bieži brauca uz jūru. «Man tas bija mīļākais laiks.» Mamma meiteni varēja pierunāt nākt ārā no ūdens tikai tad, kad lūpas no aukstuma jau bija kļuvušas zilas. «Man vienmēr patika būt ūdenī,» stāsta peldētāja.