Vecvectēva ābeles dižozola pavēnī

«Mēs rēķinām, ka vecākajām ābelēm ir ap gadiem 80,» stāsta Lauma Puriņa. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle

Latvijā ir vismaz 30 vēsturisko dārzu, un to vidū ir ne tikai greznās Rundāles pils franču stila dārzs, bet arī muižu un vecsaimniecību dārzi. Kādus stāstus stāsta ar ķērpjiem apaugušās ābeles?

Tomēr, spītējot diviem pasaules kariem un 50 okupācijas gadiem, daži vēsturiskie dārgumi Latvijā ir saglabājušies. Gandrīz pilnībā sagrauti piļu un muižu interjeri, iznīcinātas gleznu kolekcijas un bibliotēkas, bet vēsturiskie dārzi mums ir! Pirms dažiem gadiem Latvijas un Lietuvas dārzkopības zinātnieki Eiropas teritoriālās sadarbības programmā Interreg apzināja vēsturiskos dārzus — Latvijā tādu ir vismaz 30, Lietuvā 25. Visos šajos dārzos, ne tikai slavenajā Rundālē, ir apskatāms brīnišķīgs mantojums — no tā dēvētajiem cara un Ulmaņa laikiem saglabājušies augļkoki, vairāku paaudžu garumā loloti rožu, jasmīnu un peoniju krūmi. Viens no interesantākajiem vēsturiskajiem dārziem saglabājies vietā, kur vismazāk cerību to ieraudzīt, — Zemgales viducī, rapšu un labības lauku ieskauts, slēpjas gandrīz simtgadīgs augļkoku dārzs, kam brošu piesprauduši mūžveci, bet joprojām ziedoši jasmīnu un rožu krūmi. Ko par Latvijas dārzkopības vēsturi var uzzināt šādā vecā dārzā? 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu