Pēc piesātinātas dzīves ārzemēs Gatis Ciukors izbauda vientulību laukos. «Te nav daudzdzīvokļu māju, nav mašīnu, toties ir koki un zāle. Tas dod enerģiju.» Foto — Edgars Pohevičs
Pēc ilgiem laimes meklējumiem ārzemēs Gatis Ciukora savu vietu atradis Latvijas laukos
Diezgan banāli, bet tieši stāstam par Sprīdīti līdzinās Gata Ciukora dzīves pieredze. Astoņus gadus pavadījis laimes un piedzīvojumu meklējumos ārzemēs, viņš saprata, ka tur vienmēr būs iebraucējs. Aizvadītajā ziemā viņš atgriezās Latvijā, lai saimniekotu vecvecāku mājās Liepājas pusē.
Puisis, kam pietiek ar 50 eiro mēnesī — naudu vajag tikai kaķim, elektrībai un frizierim. Tas bija pirmais, ko nejauši gadījās dzirdēt par Gati. Diezgan neparasts mērķis jaunietim, turklāt tādam, kas pelnījis četrtūkstoš eiro mēnesī. Kāds tad bijis viņa ceļš līdz šādai atziņai?
Beidzot viens
Mēs sēžam paēnā pie Gata lauku mājas Durbes pagastā. Diena ir karsta, bet te var gūt patīkamu veldzi. Apkārt nomierinoši šalc koki, kas savulaik stādīti, lai iezīmētu pagalma līniju. Tālāk līgojas jau dzeltēt sākuši labības lauki. Skats brīvi sniedzas līdz pat horizontam. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko viņš pieredzējis pēdējo 12 gadu laikā, ar neilgiem pārtraukumiem dzīvojot ārzemēs. Kaut pelnīja vairāk nekā Latvijā, tur varēja atļauties īrēt tikai istabu. Tas nozīmē, ka pastāvīgi bija jādzīvo kopā ar vairākiem cilvēkiem. Guļamistaba pašam sava, bet labierīcības, virtuve un viesistaba — kopējas. Un reizēm pat istabu vajadzēja dalīt ar vēl kādu. «Tas ļoti nogurdina, jo katrs tomēr grib dzīvot pēc saviem noteikumiem,» viņš atzīst.
