Lauvu ģimene un citi zvēri • IR.lv

Lauvu ģimene un citi zvēri

Oksana Rodionova. Foto – Edmunds Brencis
Mārtiņš Galenieks

Oksanai Rodionovai bērnībā bija personīgā zvērnīca, kurā viņa turēja žurkas, vardes un gliemežus. Tagad Oksana aprūpē lauvēnus Teiku un Vari, kas piedzima Rīgas Zooloģiskajā dārzā un maija beigās nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu

No Rīgas Zooloģiskā dārza lauvu mājas voljēra mūs vēro divi jauni lauvas Varis un Teika. Dzimuši tepat gandrīz tieši pirms gada, nupat nosvinējuši pirmo jubileju ar liellopu gaļas tortēm un burkānu svecīti. Dāvanā saņēmuši mākslīgu zebru, aplaistītu ar dzīvnieku smaržām, lai būtu, ar ko spēlēties. Lai gan patiesībā vairs nav nekādi kaķēni, bet brangi zvēri, kādus vismazāk gribētos satikt vienatnē naktī kādā tumšā savannas nostūrī. Tas nekas, ka Varim krēpju pūkas uz galvas atgādina pusaudža nule dīgt sākušu bārdiņu. Viņš sver jau 120 kilogramu, māsa — 80. Vēl pēc gada abi jau būs pieauguši lauvas.

Pēc īsa mirkļa pie mums iznāk plēsīgo dzīvnieku kopēja Oksana Rodionova. Jauna, neliela auguma sieviete ar zaļiem matiem, kura zoodārzā ar lauvēniem strādājusi visvairāk. Uzreiz pabrīdina, ka neko tuvāk lauvām par parastiem apmeklētājiem netiksim. Nekādas fotosesijas, kurās viņa bužina lauvas vai bāž tām roku mutē kā filmās, nebūs.

«Es neeju pie viņiem krātiņā, kad lauvas tur atrodas. Tas, ko rāda filmās, ir ārprāts, tā notiek privātās zvērnīcās, kādas ir pārsvarā Amerikā un Krievijā, kur dzīvniekus tur peļņai, iespējām fotografēties un tamlīdzīgi,» Oksana paskaidro. «Lai tā varētu darīt, dzīvnieki no mazām dienām jātur rokās, jāpieradina, jāmēģina tos padarīt par tādiem kā mājas kaķīšiem. Arī tad tas ir ļoti bīstami. Bet mēs tā nedarām, jo rūpējamies, lai saglabātos dabīga uzvedība. Viena no zoodārza funkcijām ir reto sugu saglabāšana — ja tās savvaļā izmirst, varētu populāciju atjaunot.»

Patiesībā nebūs pat ekskursijas pa lauvu māju. Zoodārzs nav cirks, tajā ir strikti sadalītas teritorijas starp zvēriem, kopējiem un pārējiem cilvēkiem, kuras katram ir jāievēro. Lauvas ir jutīgas pret svešu smaku un, sajutušas mūs savā teritorijā, tās stipri un nevajadzīgi satrauktos, tāpēc dodamies aprunāties uz kafejnīcu, kur Oksana pastāstīs par to, kā lauvēni auguši, un savu darbu — lielo plēsīgo dzīvnieku aprūpēšanu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu