2022_06_kerets.png
Stāstu krājums Aizķeršanās galaktikas nomalē pārsteidz ar katru lappusi
Etgara Kereta stāstos pasaule reti ir tāda, kādu esam to pieraduši redzēt. Pat ikdienišķākās ainas neizbēgami noiet no sliedēm, bet šķietami ticami nākotnes scenāriji drīz vien savērpjas absurdā greizajā spogulī. Tomēr autora sirsnīgi čomiskais balss tonis — tā par saviem piedzīvojumiem varētu stāstīt sen nesatikts skolas laika draugs — liek arī lielākajiem fantāzijas lidojumiem izklausīties pašsaprotamiem. Un tāpēc jo iedarbīgākus padara tos pārpārēm cilvēcīgos mirkļus, uz kuriem balstās viņa iztēle.
Piemēram, stāstā Logi par Miki saukts vīrietis pēc avārijas attopas nepazīstamā dzīvoklī, iesaistīts eksperimentā, kur ārpus šī dzīvokļa redzamā realitāte tiek veidota mākslīgi. Tā kļūst aizvien īstāka, līdz neizbēgami rodas jautājums par to, kura tad šeit ir patiesā pasaule. Taču Logi tā arī nepārvēršas filozofiskā stāstā par realitātes iedabu, tā vietā pieslēdzoties vientulības ceļiem galējas izolētības apstākļos. «Atrodoties tumšā vietā, ar laiku būtu jāpierod pie tumsas, taču Miki gadījumā notika gandrīz pretējais,» Kerets raksta stāsta beigās, un ir skaidrs, ka runa galīgi nav par fizisko tumsu vien.
