Ilustratīvs attēls
Ātri pārskatot statistiku par mājokļiem Latvijā, rodas iespaids, ka, salīdzinot ar citām augsti attīstītām valstīm, esam labā situācijā — privatizācijas dēļ daudzi dzīvo mājokļos, kas viņiem pieder, īre un hipotekārais kredīts nav jāmaksā, vidēji mājokļa izmaksas nav liels slogs Latvijas iedzīvotājam.
Tomēr ieskatoties sīkāk, kļūst skaidrs, ka nekāds brīnumains izņēmums mēs neesam. Jā, daudziem savi mājokļi pieder, tāpēc tie nerada tik lielas ikdienas izmaksas, kā daudz kur rietumu pasaulē. Bet mājokļi tāpat ir dārgi — to izjūt tie, kuriem sava dzīvesvieta ir jāīrē, un tie, kuriem tāda jāiegādājas. Eiropas parlamenta grupas Zaļie/EBA pasūtīta IPSOS aptauja liecina, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka viņu dzīvesvietas tuvumā nav pietiekami daudz mājokļu par pieņemamām cenām.
Nespējot atrast jaunu mitekli, jo tie ir par dārgu, cilvēki paliek savos esošajos mājokļos, kuros bieži vien ir nepiemēroti apstākļi. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka trešā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo pārapdzīvotos apstākļos — augstākais rādītājs starp visām OECD valstīm. Latvijā ir arī ļoti zema darbaspēka mobilitāte — cilvēki nepārvācas tur, kur var dabūt darbu, jo viņi nevar to atļauties, un paliek savā esošajā dzīvesvietā — tajā, kas viņiem pieder.
Mājokļu cenām Latvijā pieaugot tāpat kā citviet pasaulē, jāsaprot, kas ir tie procesi, kas ļauj tām augt straujāk par cilvēku ienākumiem, un kādi politiski risinājumi varētu nodrošināt, ka Latvijā ir labas kvalitātes mājokļi, kurus mēs varam atļauties. Pieprasījums pēc risinājumiem ir — 73% iedzīvotāju piekrīt, ka valdībai būtu jānodrošina, lai ikvienam būtu tiesības uz apmierinošas kvalitātes mājokli, ko iespējams atļauties.
Viens no mājokļu cenu dzinējiem ir fenomens, ko sauc par mājokļu finansializāciju. Mājokļi no dzīvesvietām kļūst par dažādu finanšu institūciju vai indivīdu aktīviem.
Pieprasījumu pēc mājokļiem, ko rada dzīvesvietas meklētāji, papildina tie, kuri tos grib pirkt kā investīciju, tāpēc cenas aug. Lai gan varētu uzskatīt, ka ir izveidojies burbulis, kurš kādā brīdī plīsīs, daudzās valstīs mājokļu cenas ir augušas pat desmitiem gadu, tāpēc jāmeklē ātrāki risinājumi, kā šo cenu uzpūšanu apturēt.
Viena no mājokļu finansializācijas izpausmēm ir tā, ka tos atstāj tukšus. Mājoklis kļūst par aktīvu, kuru nopirkt un pārdot tālāk. Tam var uzlikt augstu cenu, kuru pašlaik neviens tirgū nevar atļauties, un pagaidīt pusgadu, gadu, vairākus gadus — ja prasītā summa ir pietiekami augsta, tad ar to var atpelnīt samaksājamo nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) un citus izdevumus.
Tas arī ir pirmais rīks, kas Latvijas valstij un pašvaldībām ir jāizmanto, lai nodrošinātu, ka mājokļi netiek turēti tukši un izmantoti tikai kā peļņas avots. Nekustamā īpašuma nodoklim ir jāstrādā tā, lai cilvēki varētu atļauties sev dzīvesvietu.
Tātad tam jābūt progresīvam — nepieciešams neapliekamais minimums vienīgajam mājoklim, jo skaidrs, ka cilvēks no savas dzīvesvietas ienākumus negūst. Taču, palielinoties īpašumu skaitam un kopējai vērtībai, nodoklim ir jāpieaug. Tas atturēs nekustamo īpašumu kompānijas, finanšu institūcijas un citus lielos īpašniekus no tukšu mājokļu turēšanas savā īpašumā un mudinās tos vai nu izīrēt, lai iegūtu nodokļa nomaksai nepieciešamos līdzekļus, vai pārdot tos par pašreizējai tirgus situācijai atbilstošām un pircējiem pieņemamām cenām.
Šobrīd par NĪN likmēm ir atbildīgas pašvaldības, bet valsts ir uzlikusi visai striktus ierobežojumus tam, kādā intervālā tās drīkst būt un pēc kādām pazīmēm tās drīkst diferencēt. Ja gribam atrisināt mūsu mājokļu problēmas, tad šie noteikumi jāpielāgo tā, lai būtu iespējams nekustamā īpašuma nodoklī ieviest progresivitāti.
Par galveno iemeslu augstajām mājokļu cenām Latvijas iedzīvotāji visbiežāk min pārāk mazos ieguldījumus zemu izmaksu un sociālajos mājokļos. Ar to mēs tiešām esam skopojušies — mazāk nekā pusprocents mājokļu ir sociālie mājokļi. Salīdzinājumam — Dānijā un Austrijā tie ir ap 20%, Nīderlandē pat 38%. Ņemot vērā, ka Latvijā rindā uz sociālajiem mājokļiem ir tūkstošiem cilvēku, ir skaidrs, ka pašvaldībām ir jāpalielina savs mājokļu fonds, lai nodrošinātu vismaz sociālo funkciju.
Tomēr mājokļu jautājumā pašvaldības var iesaistīties vēl tiešāk par sociālā atbalsta nodrošināšanu. Tās var veidot savu īres mājokļu fondu, būvējot ēkas ar ekonomiskiem un energoefektīviem dzīvokļiem, ko piedāvāt izīrēšanai bez peļņas motīva, tā kavējot mājokļu cenu augšanu arī pārējā tirgū. Eiropā visslavenākā ar saviem īres mājokļiem ir Vīne, kura plašu pašvaldības mājokļu tīklu sāka veidot jau pirms 100 gadiem. Tur joprojām lielākā daļa cilvēku dzīvo publiskā sektora īres dzīvokļos. Bet arī mazāka apjoma publiskā opcija būtu būtisks solis pareizajā virzienā.
OECD ziņojumā par mājokļu situāciju Latvijā arī izcelts “aizmirstais vidusslānis” — 44% Latvijas mājsaimniecību, kas dzīvo pietiekami labi, lai nekvalificētos nekādam mājokļa atbalstam, bet nav tik turīgi, lai varētu atļauties ņemt hipotekāro kredītu un nopirkt sev mājokli. Tā kā Latvijā ir salīdzinoši mazs īres tirgus, tad šie cilvēki ir dzīvo nepiemērotos apstākļos, no kuriem nevar atļauties izkļūt, vai arī par dzīvokli izdod pārmērīgi lielu daļu savu ienākumu.
Šiem cilvēkiem par labu nāktu arī kooperatīvu sektors, kas Latvijā šobrīd nav attīstījies. Mājokļu kooperatīvi ir organizācijas, kurās dalībnieki iestājas, iegādājoties tā daļas un tā kļūstot par līdzīpašniekiem. Kooperatīvam pieder mājokļi — tas tos būvē vai pērk — un tad izīrē saviem dalībniekiem par samazinātu īres maksu. Šāda veida mājoklis prasa lielāku sākuma ieguldījumu nekā īre, taču ilgtermiņā ir izdevīgāks, kā arī nodrošina vieglu pārvākšanos — īri var pārtraukt un savu daļu no kooperatīva izņemt.
Tā kā kooperatīvi prasa salīdzinoši mazu valsts ieguldījumu, Latvijai būtu jāieklausās mājokļu kooperatīvu organizācijās, kas ir izrādījušas interesi darboties Latvijā, un jānodrošina, lai tiem ir pēc iespējas mazāk šķēršļu darboties un lai iedzīvotāju iestāšanās mājokļu kooperatīvos tiktu atbalstīta līdzīgi kā mājokļu iegāde.
Latvijai nepieciešams pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas izveidot labi plānotu mājokļu politiku, kas ietvertu gan nodokļu izmaiņas, gan sociālo, pašvaldību un kooperatīvu mājokļu attīstību. Tikai tad mēs izvairīsimies no pārlieku lielām izmaksām par savu dzīvesvietu un neiesprostosim paši sevi sliktas kvalitātes mājokļos.
Jaunatnes organizācija Protests kampaņā (nepieeja)mājas vērš uzmanību Latvijas mājokļu problēmām — neatrisinātajam dzīvesvietas izmaksu jautājumam, enerģijas krīzei un bēgļu izmitināšanas izaicinājumiem. Kampaņas kulminācija būs akcija 4. jūnijā plkst. 19 Baumaņa skvērā, kur cilvēki aicināti ierasties ar guļammaisiem, lai uz brīdi nogultos uz zemes, tā simbolizējot mājokļu krīzes galējo izpausmi — bezpajumtniecību.
Autors ir jaunatnes organizācijas Protests ģenerālsekretārs
