Vai atceraties 2012. gadu, kad visi gaidīja pasaules galu? Tie gan bija patīkami laiki…
Kazahi tagad no uztraukuma grauž nagus, jo Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs nosaucis Krieviju un Kazahstānu par «brāļu valstīm».
Ja esi iemācījies runāt, tas nozīmē, ka esi izaudzis. Ja esi iemācījies paklusēt, tas nozīmē, ka esi kļuvis gudrs.
Vēlos nosaukt savus dvīņus vienādos vārdos, lai arī viņi paši putrojas, kas ir kurš.
«Es vēlos šodien no darba aiziet agrāk — man ir svarīgs iemesls.»
«Kāds?»
«Es nevēlos šeit atrasties.»
Biju aizgājis uz randiņu ar supermodeli. Nu, varbūt ne gluži randiņu. Kopā paēdām pusdienas un noskatījāmies filmu. Pēc tam lidmašīna jau nolaidās.
Viduslaiku Francijā piespriež nāvessodu optimistam, pesimistam un mūžīgajam pukstētājam.
Pirmo pie giljotīnas pieved optimistu un pajautā, kāda ir viņa pēdējā vēlēšanās.
Viņš atbild: «Mana dzīve bija brīnišķīga! Noguldiet mani ar seju uz augšu — man būs interesanti redzēt, kā krīt nazis.»
Bendes izpilda viņa vēlēšanos, taču nazis krītot iestrēgst. Saskaņā ar tradīciju optimists tiek apžēlots un atbrīvots. Nākamajam kārta pesimistam. Viņa pēdējā vēlēšanās: «Dzīve bija īsta mēslu bedre. Un tagad vēl šis nazis… Asinskārs pūlis… Aizsieniet man acis un ausis aizbāziet ar vati!»
Arī viņa giljotīna iestrēgst, un pesimists tiek apžēlots.
Pēdējam kārta mūžīgajam pukstētājam.
«Kāda ir tava pēdējā vēlēšanās?» viņam prasa soda izpildītāji.
«Pēdējā vēlēšanās, pēdējā vēlēšanas… Būtu labāk giljotīnu salabojuši!»
