Staņislavs Asejevs. Foto — Wilson Center
Ukraiņu rakstnieks un žurnālists Staņislavs Asejevs (32) ir pats piedzīvojis trulo nežēlību, ar kādu Krievijas okupanti spīdzināja un nogalināja cilvēkus pie Kijivas. Viņš divarpus gadus atradās Doneckas «tautas republikas» koncentrācijas nometnē un pēc tam uzrakstīja par to grāmatu
Ar Staņislavu Asejevu tiekos attālināti internetā. Viņš šobrīd iesaistījies Ukrainas galvaspilsētas pašaizsardzības vienībā un arī veido rakstus dažādiem medijiem.
Pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā pirms astoņiem gadiem Staņislavs ar pseidonīmu Vasins rakstīja dažādiem medijiem par okupētajā Donbasā notiekošo. Taču 2017. gadā prokrieviskās Doneckas «tautas republikas» varas pārstāvji Staņislavu nelikumīgi ieslodzīja. It kā par spiegošanu Ukrainas labā. Divarpus gadus viņš pavadīja ellē zemes virsū — slepenā koncentrācijas nometnē Izolācija, kur piedzīvoja spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos. Pēc izdomātām apsūdzībām terorismā viņu notiesāja uz 15 gadiem.
Par gūstā pārdzīvoto Staņislavs sarakstīja autobiogrāfisku darbu Gaišais ceļš. Kādas koncentrācijas nometnes stāsts, kas iznāca 2020. gadā (grāmatas fragmenti lasāmi maija žurnālā Domuzīme). Žurnālistam, ieslodzījumā esot, tika piespriests vēl viens cietumsods. Ja par viņa atbrīvošanu nebūtu iestājušās starptautiskās cilvēktiesību organizācijas, Ukrainas un ārvalstu politiķi, viņš ieslodzījumā sapūtu, saka Staņislavs. 2019. gada 29. decembrī gūstekņu apmaiņas rezultātā viņš atguva brīvību. Pērn trijās valodās — ukraiņu, krievu un angļu — izdotas Asejeva Donbasa reportāžas Izolācijā. Esejas par Donbasu. Žurnālists 2020. gadā Ukrainā saņēmis gan Brīvo mediju balvu, gan Nacionālo vārda brīvības balvu, bet 2021. gadā arī Tarasa Ševčenko Nacionālo balvu.
Šobrīd neatrodaties tiešā karadarbības zonā, tomēr valstī notiek karš. Kā pagājusi jūsu diena?
Šodien biju teritoriālās aizsardzības spēku bāzē, tikko atgriezos mājās. Esmu reģistrēts vienā no Kijivas aizsardzības vienībām. Tur lielākoties ir cilvēki bez iepriekšējas kaujas pieredzes, tāpēc mūs neiesaista aktīvā kaujas darbībā. Esam tā dēvētajā aizsardzības trešajā līnijā, lielākoties atrodamies Kijivā un pilsētas apkārtnē — strādājam pret diversijas grupām, marodieriem, stāvam kontrolpunktos.
Katra diena ir citāda. Nesen braucu uz atbrīvotajām Kijivas piepilsētām Buču un Irpiņu, lai sagatavotu reportāžas austriešu izdevumiem.
Esmu dzirdējusi — tie, kas atrodas trešajā līnijā, gatavi darīt visu, lai nokļūtu pirmajā.
Jā, situācija ir gandrīz vai anekdotiska, jo līdz ar kara sākumu gandrīz visi vīrieši pieteicās teritoriālajai aizsardzībai, bet pierakstīties varēja tikai par blatu. Godīgi atzīšos, man izdevās tikai pazīšanās dēļ. Jo cilvēkus vienkārši vairs neuzņēma — gribētāju bija krietni vairāk nekā pozīciju, kas valstij nepieciešamas.
Jāsaprot, ka 24. februāris bija izaicinājums — godīgi sakot, mēs nebijām gatavi karam. Tāpēc nākamajās dienās pēc kara sākuma ieročus Kijivā dalīja vienkārši uz ielas visiem gribētājiem, kas varēja stāties kaujas ierindā. Kopumā izdalīja aptuveni 20 tūkstošus automātu. Tādā situācijā nokļūt teritoriālajā aizsardzībā patiešām nebija viegli.
Piemēram, es savu apliecību saņēmu tikai 5. aprīlī, lai gan vienības rindās biju jau vairāk nekā mēnesi. Bet frontē šobrīd pamatā cīnās tikai Ukrainas bruņotie spēki un speciālo operāciju spēki. Cilvēki, kuri visu savu dzīvi atdevuši armijai un kuriem ir kara pieredze.
Esat izteicies — ja starptautiskā sabiedrība būtu reaģējusi jau 2014. gadā, kara šobrīd nebūtu.
Arī tagad Rietumi rīkojas nepietiekami asi. Vēl joprojām neredzu izpratni par to, kas ir Krievija, ka tas ir ienaidnieks. Vienīgie, kas to saprot, ir Baltijas valstis un Polija. Karš Ukrainā nav stāsts par to, kas notiek starp Krieviju un Ukrainu. Stāsts ir par brīvo pasauli un pasauli, kurā valda totalitārisms un tirānija, un Krievija ir daļa no šīs pasaules. Tā vienkārši sagadījies, ka šobrīd Ukraina stāv uz robežas starp brīvo pasauli un Krieviju.
Mēs neesam NATO un Eiropas Savienībā, tāpēc neesam tik aizsargāti kā Latvija vai jebkura cita ES dalībvalsts. Ja jūs nebūtu zem šī kolektīvā kupola, šis karš jūs skartu tieši tāpat kā Ukrainu.
Šī nepietiekamā izpratne vainagojas ar to, ka pret Krieviju joprojām nav izvirzītas pietiekami spēcīgas sankcijas. Es pat nerunāju par to, kas notika pirms astoņiem gadiem. Diemžēl Krievija tikai tagad tiek izslēgta no atsevišķām starptautiskajām institūcijām. Tikai tagad, pēc genocīda, kas noticis Bučā, Rietumu politiķiem sāk atvērties acis. Un tomēr ne līdz galam. SWIFT sistēma, kuru Krievijā it kā atslēdza, joprojām darbojas vairākās viņu bankās, gāzei un naftai joprojām nav uzlikts embargo, un joprojām visi šaubās, vai vērts to darīt. Un jautājums jau nav tikai par infrastruktūru. Es saprotu, ka nav iespējams no gāzes atteikties mēneša laikā. Bet Eiropā notiek diskusijas, vai to vispār vērts darīt. Ir prokrieviskas valstis kā Serbija, Ungārija.
Atkārtošos — joprojām neesmu pārliecināts, ka Rietumi pat tagad sapratuši, kas īsti notiek. Problēma ir tā, ka Rietumi redz skaistu bildīti — cilvēkus, kas tērpti uzvalkos par pieciem tūkstošiem eiro un glītās kaklasaitēs, kas viņiem pārdod gāzi. Viņi neredz tos atsaldeņus, kas izvaro un nogalina Bučā.
Es piedāvāju sociālajos tīklos — ja reiz vēlaties turpināt sadarboties ar Krieviju un pirkt no tās gāzi, tad uzņemieties savu atbildības daļu un publiski paziņojiet, ka Eiropas Savienība gatava uzņemt visus krievu okupantus, kuri nav kara noziedznieki un noliks ieročus.
Liela daļa okupantu armijas patiešām ir demoralizēta. Viņi redz Telegram kanālos un citos sociālajos tīklos savu cīnītāju līķu kaudzes, un daudzi vairs nevēlas karot. Bet no padošanās gūstā attur neziņa, kas notiks, kad viņus iemainīs atpakaļ uz Krieviju. Viņi baidās, ka labākajā gadījumā tur ieliks cietumā. Bet Eiropas Savienība nevēlas šos cilvēkus uzņemt, arī uz to laiku, kamēr beidzas karadarbība, jo tie ir slepkavas, varmākas, marodieri. Bet, tiklīdz ir runa par gāzi vāciešu un franču mājās, visi pēkšņi aizmirst par šiem slepkavām un atceras tikai [Gazprom vadītāju] Millera kungu, kurš izskatās pēc visai civilizēta cilvēka.
Pieminējāt cietumu, kurā varētu nonākt gūstā padevušies krievu karavīri. Esmu lasījusi jūsu grāmatu par ieslodzījumu. Bija sajūta, ka esat piedzīvojis priekšspēli notikumiem Bučā.
Jūs pateicāt to, ko vakar sacīju tikšanās laikā ar krievu gūstekņiem, — tas, kas notika Bučā, ir Izolācijas turpinājums. Mani uz šo tikšanos uzaicināja Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvalde. Gūstekņiem iedeva izlasīt manu grāmatu, un viņi lūdza iespēju tikties ar grāmatas autoru.
Manu spīdzināšanu pēc aizturēšanas vēl var kaut kā attaisnot — saņemts ciet cilvēks, kuru gribēja piespiest atzīties spiegošanā. Mani apstrādā ar elektrisko strāvu, un jau pēc stundas es visu esmu parakstījis. Tas ir kara noziegums, bet es to vismaz spēju saprast. Bet vardarbībai Izolācijā nebija nekāda attaisnojuma. Tur vienkārši ņirgājās par cilvēkiem, lai no tā gūtu baudu, bez nekādas operatīvās vajadzības. Es to savām acīm redzēju 28 mēnešus.
Tieši to pašu redzējām Bučā — sievietes, vīriešus, kuriem ir sasietas rokas un kuri ir nogalināti vienkārši tāpat. Viņiem nebija ieroču, viņi nebija diversanti, neradīja nekādu bīstamību Krievijas grupējumiem. Par viņiem ņirgājās vienkārši tāpēc, ka to bija ļauts darīt… Tas ir barbarisms, kas nāk no Doneckas «tautas republikas», bet kam saknes meklējamas Maskavā. Mēs saprotam, ka Izolācija, lai arī formāli pastāvēja zem Doneckas «tautas republikas» Drošības ministrijas, patiesībā ir Krievijas Federālā drošības dienesta struktūra. Tāpēc visa sistēma, kas ir Doneckā, Bučā, Irpiņā, ir vienota, un to sauc — Krievijas Federācija.
Kā jūs nonācāt Izolācijā?
Esmu dzimis Doneckā, lielāko daļu dzīves pavadījis nelielā pilsētiņā Makijivkā. Man tur bija mamma un divas vecmāmiņas gados, par kurām kā vienīgajam ģimenes vīrietim vajadzēja rūpēties, tāpēc no Doneckas neaizbraucu, lai gan biju ukrainiski noskaņots. No 2015. gada, būdams žurnālists, sāku sadarboties ar ukraiņu medijiem, galvenokārt ar Kijivas Radio Svoboda, tāpat ar nedēļas izdevumu Zerkalo, Ukrainskaja Pravda. Rakstīju reportāžas, tikos ar iedzīvotājiem, bet vienmēr ar sevi iepazīstināju kā ar Krievijas žurnālistu. Ja es tā nedarītu, mani tūlīt pat arestētu — Ukrainas žurnālisti nevarēja saņemt akreditāciju.
Visus rakstus parakstīju ar pseidonīmu. Bet 2017. gada 11. maijā mani kaut kādā veidā atrada. Tā bija tā dēvētā Republikas diena, es izgāju pilsētā, lai veidotu kārtējo reportāžu radio, un pilsētas centrālajā laukumā mani apturēja policijas patruļa. Burtiski pēc piecām minūtēm parādījās cilvēki civilajā apģērbā, kas uzlika roku dzelžus, bet galvā uzmauca maisu. Iesēdināja mašīnā un aizveda uz Valsts drošības dienesta ēku. Izrādās, viņi mani meklēja jau pusotru gadu.
No šī brīža sākās divarpus gadus ilgušais stāsts par atrašanos gūstā. Pirmo stundu mani spīdzināja ar elektrisko strāvu, pēc stundas parakstīju visus dokumentus, ka esmu ukraiņu spiegs. Gala rezultātā man bija septiņi apsūdzības panti, no tiem seši par dažādu veidu ekstrēmismu — arī žurnālista darbs tika uzskatīts par ekstrēmismu.
Pirmo pusotru mēnesi pavadīju pagrabā vieninieka kamerā. Tad mani pārveda uz Izolāciju — slepenu ieslodzījuma vietu, kas Doneckā atradās bijušās izolācijas materiālu rūpnīcas ēkās, kur pāris gadus bija izvietotas mākslas telpas. Pirmo mēnesi arī pavadīju pagrabā, bet pārējos 27 mēnešus dažādās kamerās. Vēlāk 18 dienas biju cietumā, pēc tam pusotru mēnesi kolonijā, bet pēc tam gūstekņu apmaiņas rezultātā mani atbrīvoja.
Jūs par to stāstāt tik lietišķi, taču grāmatā aprakstāt nežēlīgu vardarbību, ņirgāšanos par cilvēkiem, spīdzināšanu, kas turpinājās ik dienu.
Bijušās rūpnīcas telpās izvietoja speciālo uzdevumu vienību, tur saveda tankus, bruņutransportierus, mīnas. Bet otrā pusē izveidoja ieslodzījuma kameras. Faktiski tas nebija cietums, bet koncentrācijas nometne, jo telpas nebija piemērotas gūstekņu turēšanai. Piemēram, bijušo dušas telpu pārveidoja par karceri.
Tika izmantoti arī pagrabi, kas padomju laikā būvēti kā bumbu patvertnes. Tur izmitināja gūstekņus — no astoņām kamerām trijās atradās sievietes. Atsevišķus pagrabus izmantoja spīdzināšanai. Cilvēkus noveda pagrabā, noģērba kailus, cieši ar skoču piesēja pie speciāla metāliska galda. Tik cieši, ka cilvēks nevarēja pakustēties. Šī iemesla dēļ daudzi guva mugurkaula traumu. Kāpēc? Vīriešiem elektrības vadu pielika pie ģenitālijām un palaida strāvu. Bet pa virsu vēl lēja ūdeni, lai elektrības trieciens būtu spēcīgāks. Dabiski, saņemot strāvas triecienu, cilvēks mēģināja izrauties. Bet, tā kā viņš bija piesiets, no straujajām kustībām mugurkauls burtiski lūza. Daudzi, pieceļoties no šī galda, vairs nevarēja staigāt.
Līdzīgi izrīkojās ar sievietēm, viņām elektrības vadus visbiežāk lika pie kāju īkšķiem. Tas bija tikai viens no spīdzināšanas veidiem, bet 28 mēnešu laikā kļuvu par liecinieku visplašākā spektra kara noziegumiem — spīdzināšana ar elektrību, izvarošana, cilvēka cieņas aizskaršana, piemēram, liekot dziedāt padomju dziesmas, lai nedzirdētu tā cilvēka kliedzienus, kuru tajā brīdī spīdzina. Kādu cilvēku naktī padzina zem cietuma nārām un lika riet kā sunim. Tāpēc vien, ka Izolācijas komandants bija piedzēries un nolēma izklaidēties.
Bija arī gadījumi, kad ieslodzītos nogalināja. Visus ieslodzītos izmantoja kā vergus. Izveda laukā no rīta un atpakaļ ielaida vēlu vakarā. Jādara bija viss, ko lika, — jāgriež metāls, jānēsā akmeņi, jābūvē poligons, jāremontē tehnika. Režīms bija ļoti stingrs, katrā kamerā bija videonovērošana, un visu diennakti arī dega gaisma. Kad atvērās durvis, ieslodzītajiem momentā bija jāpielec kājās, jānostājas ar seju pret sienu, jāuzvelk galvā maiss un rokas jātur aiz muguras. Durvis atvērās 20—30 reižu diennaktī. 28 mēnešu laikā šis instinkts, atveroties durvīm lēkt kājās un vilkt galvā maisu, bija tik dziļi iesēdies manī, ka no tā gandrīz sajuku prātā.
Rakstījāt, ka izdzīvot jums palīdzēja domas par mammu. Viņa gan nezināja, kur atrodaties.
Tieši tā, pirmo mēnesi mani vispār slēpa un noliedza, ka es atrodos gūstā. Pēc tam atzina, ka tomēr esmu apcietinājumā, bet tā arī neteica, kur tieši esmu. Kad mani beidzot aizveda pie izmeklētāja un tas atļāva tikšanos ar mammu, viņa uzzināja, kas ar mani vispār noticis.
To visu pārdzīvot man tiešām palīdzēja domas par mammu. Arī tas, ka mani gaidīja mīļotā meitene. Bet teikt, ka esmu to izdzīvojis, es laikam nevaru. Joprojām pārdzīvoju notikušo.
Man jau šķita, ka divarpus gadu laikā pēc atbrīvošanas beidzot ir izdevies kaut mazliet psiholoģiski nostabilizēties un pastrādāt ar savām problēmām. Bet tagad, kad turpinās karš, es sapratu, ka manis pārdzīvotajam vairs nav nozīmes. Tagad nāksies pielikt visas pūles, lai atbrīvotos no tā, ko es redzēju Bučā, Irpiņā. Man diemžēl jāpiekrīt teicienam, ka kara beigas piedzīvo tikai tie, kas miruši. Jo pieredzētais turpina būt blakus visu laiku.
Kā un kāpēc jūs atbrīvoja?
Par manu atbrīvošanu iestājās starptautiskās žurnālistu un cilvēktiesību organizācijas, Ukrainas valdība, Rietumu politiķi. Mani atbrīvoja 2019. gada 29. decembrī gūstekņu apmaiņas rezultātā. Šī bija vienīgā iespējamā izeja no Izolācijas. Visi panti, kurus man inkriminēja, paredzēja vismaz desmit gadus ilgu ieslodzījumu. Man ir divi spriedumi, katrs no tiem noteica 15 gadus ilgu sodu. Jūs taču saprotat, ka nosēdēt cietumā šo termiņu nebūtu iespējams.
Grāmatā aprakstījāt, kā satikāties ar mammu un cik ļoti jūs sadusmoja viņas vienkāršais jautājums, vai esat ēdis brokastis.
Bija ļoti grūti. Izjutu milzīgu šoku, atkal redzot cilvēkus, daudzstāvu mājas, nemaz nerunājot par sievietēm, kuras nebiju saticis vairākus gadus. Bija atkal jāpierod pie normāla ēdiena un tā, ka varu nopirkt visu, ko vēlos.
Jā, un vannasistaba… Ja man jāpaliek kādā viesnīcā vai meklēju īres dzīvokli, izvēlos tikai tādu vietu, kur ir vanna. Pēc Izolācijas es dušu nevaru ciest, jo tur mēs lielākoties drīkstējām mazgāties tikai ar ledusaukstu ūdeni. Ir miljons sīku detaļu, kas traucē dzīvot normālu dzīvi un kļūt par veselu personību. Bet tagad klāt nāk vēl pavisam citas problēmas.
