Rit Latvijas Republikas Satversmes simtais gads un, lai gan tā tika pieņemta 1922. gadā, mūsu Satversme nebūt nav arhaisku rakstītu tiesību normu kopojums, kas neatbilst mūsdienu sociālajai realitātei. Tieši otrādi – Satversme mainās un attīstās, tāpat kā mainās un atttīstās pati sabiedrība. Turklāt Satversme un izpratne par to mainās ne tikai formālu Satversmes teksta grozījumu veidā.
Apsveicami, ka juristi, vēsturnieki un citu jomu speciālisti šajā Satversmes simtgades laikā īpaši aktīvi skaidro pamatlikumu, tā nozīmi un aspektus. Satversme ir kā kautrīgs cilvēks, kurš savu būtību neatklāj kuram katram, bet tikai gudram un zinātkāram cilvēkam. Izlasot Satversmē ierakstītās normas, var gūt tikai nelielu un nepilnvērtīgu ieskatu. Pavisam cita Satversmes izpratne būs cilvēkam, kurš iepazīsies arī ar tiesību teoriju, konstitucionālajām tiesībām un cilvēktiesībām. Skaidrošana ir tas, kas palīdz mazināt Satversmes izpratnes atšķirības sabiedrībā, jo tā nav paredzēta tikai juristiem, tā ir nozīmīga ikvienam, kuram ir saikne ar Latviju.
Vispārējie tiesību principi
Kādreiz uzskatīja, ka valsts formālo konstitūciju veido konstitucionāla ranga tiesību akts vai akti un tur ierakstītās konstitucionālo tiesību normas. Mūsdienās uzskatām, ka Latvijas formālajā konstitūcijā ietilpst ne vien rakstītie konstitucionāla ranga tiesību akti, bet arī vispārējie tiesību principi. Šie principi nav tikai svarīgākie atzinumi un idejas, bet reālas un praksē piemērojamas tiesību normas, piemēram, varas dalīšanas vai labas likumdošanas princips. Šo principu jaunrade notiek formāli nenoteiktā ceļā, bet savu nostiprinājumu tie iegūst tiesu praksē, tāpēc vispārējo tiesību principu jaunrade un piemērošana ir viens no noslēpumiem, kas atjaunina mūsu formālo konstitūciju pat bez Satversmes teksta grozīšanas. Turklāt vispārējie tiesību principi ierobežo arī Satversmes varas īstenotājus – grozot Satversmi, nedrīkst pārkāpt šos principus.
Teleoloģiskās interpretācijas metode
Būtisks Satversmes nenovecošanas noslēpums slēpjas tās normu iztulkošanas metodoloģijā. Rakstīto tiesību normu iztulkošanai juristi izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes: gramatisko (skaidrojot normas jēgu no valodnieciskā viedokļa), sistēmisko (skaidrojot normas jēgu saistībā ar citām normām), vēsturisko (skaidrojot normas tapšanas apstākļus) un teleoloģisko (skaidrojot normas jēgu un mērķi). Tieši pēdējā pamatmetode ir ļoti svarīga – tā ļauj senās, teju simtgadīgās Satversmes normās ielasīt citu jēgu un mērķi, tādu, kas aktuāls šeit un tagad. Piemēram, Satversmes 15. pantā noteikts, ka Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā. Pieņemot šo normu, nediskutēja par iespēju Saeimas sēdes noturēt interneta vidē, jo gluži vienkārši – interneta tad vēl nebija, bet teleoloģiskā interpretācija ļauj secināt, ka Covid-19 izplatības laiks ir ārkārtīgs apstāklis un “cita vieta” mūsdienās var būt arī interneta vide.
Atvērtība starptautiskajām tiesībām
Atvērtība starptautiskajām tiesībām ir viena no Satversmes iztulkošanas metodoloģiskajām īpatnībām un vēl viens Satversmes nenovecošanas noslēpums. Tā nozīmē, ka Satversmi, pēc iespējas, tulkojam tā, lai nerastos konflikts ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Gandrīz visas Satversmē noteiktās pamattiesības ir arī cilvēktiesības. Cilvēktiesības noteiktas starptautiskajos dokumentos, tāpēc to saturs, kā arī ierobežošanas kritēriji, atklājas un attīstās cilvēktiesību piemērošanas praksē. Piemēram, Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir noteikta pamattiesība – tiesība uz taisnīgu tiesu. Tiesība uz taisnīgu tiesu ir noteikta arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā. Tiklīdz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē parādās jaunas atziņa par cilvēktiesību uz taisnīgu tiesu – piemēram, par tiesu pieejamību, lietas taisnīgu izskatīšanu vai procesa ilgumu – nekavējoties šī atziņa attiecināma arī uz Satversmē noteiktās pamattiesības saturu.
Tātad Satversmē noteiktā pamattiesība uz taisnīgu tiesu ir saprotama vismaz tādā pašā apjomā, kā cilvēktiesība uz taisnīgu tiesu. Tas gan neizslēdz to, ka nacionālā līmenī drīkst noteikt vēl plašāku pamattiesības saturu vai lielāku pamattiesības aizsardzības līmeni, nekā tas noteikts cilvēktiesībās.
Satvermes teksta grozīšana
Satversme nav vienīgais Latvijas konstitucionālā ranga tiesību akts, jo pilnībā vai daļēji spēkā ir arī citi konstitucionāla ranga tiesību akti, piemēram, 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tomēr, ja rakstītajās Latvijas konstitucionālo tiesību normās nav atrodama atbilde uz nozīmīgu jautājumu vai nepieciešams ko precizēt, atbilstoši jauniem apstākļiem, var apsvērt iespēju izdarīt Satversmes grozījumus. Grozījums ir jebkādas rakstītās normas izmaiņas – izteikšana citā redakcijā, kaut kā aizstāšana, papildināšana vai izslēgšana. Līdz šim nozīmīgi grozījumi ir bijuši par Satversmes tiesas izveidi, cilvēka pamattiesību noteikšanu, latviešu valodas statusa nostiprināšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā, kā arī Satversmes ievada izteikšana citā redakcijā. Satversmes 76.–80. pantā ir noteikta procedūra, kā grozāma Satversme. Šī procedūra skatāma kopsakarā ar atziņām par pašaizsargājošo demokrātiju, Satversmes kodolu un to, kas pēc formas un satura ir pilnīgi izstrādāts Satversmes grozījumu projekts.
Autors ir Alberta koledžas studiju virziena “Tiesību zinātne” vadītājs, lektors
Pagaidām nav neviena komentāra