Pēdējā laikā kļūst arvien grūtāk noticēt lietām, ko redzu. Aptvert un pieņemt tās. Saprast, ka redzu absolūtu ļaunumu, bet manas iespējas to izbeigt ir… nekādas. Nesodītās zvērības, ko Ukrainā pastrādā Krievijas armija, krājas milzu blāķī, un nav skaidrs, uz kādu tiesu te vispār var cerēt — cilvēku vai Dieva? Nogalināti sirmgalvji, izvarotas sievietes un bērni, desmitiem un simtiem upuru atklājas pat nelielās pilsētiņās un ciemos. Bet vēl par tūkstošiem upuru varam tikai nojaust Mariupoles krāsmatās, ko krievu okupanti turpina «atbrīvot» no dzīvības un cilvēcības.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.