Bandijs Šolts (48) ir ungāru izcelsmes ukraiņu rakstnieks, kas dzīvo Aizkarpatu reģionā Užhorodā, pie pašas Slovākijas robežas. Caur pilsētu plūst milzīga bēgļu straume. Kopš kara sākuma, pēc oficiālās statistikas, pilsētā, kurā ir ap simt tūkstošiem iedzīvotāju, ar vilcienu vien ieradušies vismaz tikpat daudz bēgļu, viņš stāsta. Tos, kas ierodas ar citiem transportlīdzekļiem, neviens nereģistrē. Vairums no viņiem cenšas caur Užhorodu nokļūt tālāk Eiropā, bet citi paliek tepat. Daudzus pie sevis izmitina pilsētas iedzīvotāji, gandrīz katrā dzīvoklī šobrīd bez tā iemītniekiem mīt arī kāda bēgļu ģimene. Tos, kuri nevar atrast naktsmājas šādā veidā, varas iestādes izmitina sporta zālēs, skolās un tamlīdzīgās vietās pilsētā un tās apkaimē.
Pilsētas ielas ir pārpildītas ar bēgļiem, stāsta Bandijs. Daudzi vienkārši pastaigājas. Bēgļi no kara smagāk skartajām vietām atšķiras ar to, ka viņi vairs nebaidās no gaisa trauksmes sirēnām, kas pēdējās dienās sākušas skanēt arī šajā pilsētā, vēstot, ka relatīvā drošības sajūta Aizkarpatos pašos valsts rietumos ir trausla.
«Mēs baidāmies, ka mūsu pilsētas lidosta varētu būt potenciāls uzlidojumu mērķis, un vienlaikus mierinām sevi, ka no lidostas līdz Slovākijai, kas ir NATO valsts robeža, ir tikai kādi 150 metri. Tā kā raķetes nomaldās no mērķiem un var nejauši trāpīt robežas otrā pusē, mēs ceram, ka viņi neriskēs šaut tik tuvu,» stāsta Bandijs. «Tomēr sirēnas pa šo laiku pilsētā ir atskanējušas jau piecas reizes. Kad tās izdzirdam, skrienam uz pagrabu. Tas ir tik sirreāli!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.