Tamāras Horihas Zerņas romāns Meitiņa meklē atbildi uz jautājumu, kā Ukrainā viss sākās
Pagājušā gada rudenī, kad ukraiņu rakstnieces debijas romāns Māras Poļakovas tulkojumā iznāca latviski, tas jau bija saņēmis BBC Ukrainas redakcijas prēmiju Gada grāmata un nosaukts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā. Šā gada 9. martā ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā.
Lai arī latviski lasošie par romānu jūsmo jau kādu laiku, no grāmatu plaukta ukrainietes romānu izņēmu un beidzot izlasīju kara pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle — vēlmē sagremot neaptveramo kara ziņu, tīši ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās. Latvijā kara romāns nav pieprasīts žanrs, taču patiesībā šāda literatūra ir ļoti iedvesmojoša, dzīvi apliecinoša. Aktuālo ziņu neprātā Tamāras Horihas Zerņas Meitiņa man uzdāvināja mierīgā, pašcieņas pilnā ukrainietes balsī izstāstītu visspēcīgāko apliecinājumu dzīvības spēka uzvarai pār ieročiem. Rakstītā intonāciju reizēm var saklausīt Ukrainas politiķu uzrunās, šurp atbraukušo bēgļu stāstos. Tajos ir notikušas netaisnības atskārta, taču vienlaikus līdz necenzētai leksikai galējs spīts un pat rūgts humors.
