Jaunā Rīgas teātra izrāde Viss zem debesīm ir līdzība par totalitārismu bez robežām. Jautājums — vai šis ir laiks, kad runāt līdzībās?
Žurnāla iznākšanas dienā ir sākusies kara piektā nedēļa. Rīti uzaust ar ziņām no Ukrainas. Protesta entuziasms plok, neatrazdams jaunus veidus, kā noraidīt — jā, un kam? — savu sašutumu un līdzpārdzīvojumu. Par ārpasaules protestiem svarīgāki kļūst praktiski soļi. Vai te kaut ko var darīt mākslinieki? Izrādās, var. Alvis Hermanis pirms dažām dienām paziņoja, ka solidarizējas ar izcilo Krievijas aktrisi Čulpanu Hamatovu, ar kuru divreiz strādājis, un viņa, kas bijusi spiesta doties prom no valsts, jo ir uzstājusies pret Putina sākto karu, tagad būs Jaunā Rīgas teātra sastāvā. Tas ir ļoti skaidrs atbalsta žests un reāla palīdzība, kas izraisa cieņu. Uz šīs politiski un sociāli atbildīgās rīcības fona ir gandrīz vai neētiski rakstīt par kaut ko tik gaistošu kā izrāde.
Pasaule kļuvusi melnbalta, un no visām pusēm dzirdu, lasu savu kolēģu bezpalīdzīgo jautājumu — kā un kāpēc spriest par mākslu, tās niansēm un profesionālajiem smalkumiem, kas pēc būtības nav vienkārši. Pēc kādiem kritērijiem vērtēt mākslas darbus, kuri iecerēti «aizvakar» un radīti «vakar», ja tagad dzīvojam pilnīgi citā realitātē un nav iespējams izslēgt no prāta nule izlasītās ziņas?
Tāds apjukums valda arī manās domās, mēģinot saprast Alvja Hermaņa iestudētās izrādes Viss zem debesīm nozīmi un jēgu šajā laikā. Kāpēc režisoram bijis svarīgi iestudēt šo līdzību par totālo varu, kas sagrauž jebkuru indivīdu?
Jo skaidrs, ka izrāde nav nekāds «latviešu stāstu» turpinājums Ķīnas realitātē. Tie nav «ķīniešu stāsti», lai gan izrādē papilnam hieroglifu, pūķu un citu atribūtu, kas man kā skatītājai ar paviršiem priekšstatiem atgādina par noslēpumaino valsti aiz Lielā mūra. Margaritas Ziedas luga sarakstīta, balstoties liecībās, blogos, filozofu un citu pētnieku jaunākajos darbos par Ķīnu un tās tehnoloģisko attīstību, tajā vienkārši nav vietas personiskai pieredzei vai no tās izrietošai iztēlei. Tā ir līdzība, parabola, māksliniecisks paņēmiens, kas izmanto noteiktas dzīves reālijas, lai runātu par kaut ko pavisam citu. Ķīna šajā lugā un izrādē ir apmēram tikpat «ķīniska» kā, teiksim, Bertolta Brehta Krietnajā cilvēkā no Sečuānas. Ne konkrēta cilvēka pieredze, bet vispārināta notiekošā shēma te svarīga. Abstrakta ir latviešu dzejniece Astrīda, ko spēlē Guna Zariņa, un nosacīta ir Ķīna, uz kuru viņa dodas, lai piedalītos savas tulkotās grāmatas atvēršanā. Savukārt Vilis Daudziņš piespēlē visus satiktos cilvēkus un pie reizes ir arī teicējs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.