Ko jaunieviestajā amatā vēlas paveikt sabiedrisko mediju ombuds
Anda Rožukalne ir RSU Komunikācijas fakultātes dekāne pēdējās dienas — no 1. marta viņa stājas jaunā amatā, kura anglisko nosaukumu domā latviskot, kā ieteikusi valodniece Dite Liepa. Medijsardze. «Iedomājos, ka tā sardze neizklausītos skarbi — apmēram kā Rembranta gleznotajā Naktssardzē, kurā redzami dažādi sabiedrības pārstāvji, kas sargā to, kas ir kopīga vērtība. Arī mums ir vienošanās aizstāvēt kopīgās mediju un sabiedrības vērtības. Tas izklausās ideālistiski, bet citādi nevar. Nevari kaut ko jaunu sākt, ja nav ideāla un tālāka mērķa.»
Rožukalni pērn 17. decembrī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome uz pieciem gadiem apstiprināja Latvijā līdz šim nebijušā amatā — par sabiedrisko mediju ombudu. Bez pēdējo gadu akadēmiskās darbības Anda rakstījusi arī mediju kritikas, pati ēdusi žurnālistes maizi dažādos medijos, divas reizes ievēlēta par Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāju. Arī pēc stāšanās amatā viņai paliks studiju kursi augstskolā un sasaiste ar vairākiem starptautiskiem pētījumiem. Kā to visu paveikt? «Emu diezgan produktīva un efektīva tieši tāpēc, ka manas darba spējas ir krietni augstākas nekā vidēji populācijā,» atbild Rožukalne.
Kas ir sabiedrisko mediju ombuds, un ko tas darīs?
Likumā pieci panti pasaka, kas ir ombuds, un pieci panti, kas viņam jādara. Pirmais — jāizskata sabiedrības pārstāvju iesniegumi. Lielais, visgrūtākais uzdevums — būt tam cilvēkam, kas veido sarunu starp auditoriju un sabiedriskajiem medijiem. Saruna ir vajadzīga, jo attiecībās ir izveidojušies ļoti lieli riski. Žurnālisti vēsturiski bijuši vadošā lomā, kas nosaka, kā un par ko runāt, bet šobrīd sabiedrības uztvere un attieksme nosaka, kāda ir sabiedrisko mediju jēga.
Ar kolēģiem jau ilgāku laiku vēroju, un tas atklājās arī Baltijas Mediju izcilības centra pētījumā — lielai daļai sabiedrības nav īsti skaidrs, kā nošķirt žurnālistiku no jebkā cita. Profesionālā ētika faktiski palikusi vienīgā, kas nošķir žurnālistiku no daudziem citiem publiskajiem informācijas sniedzējiem. Lai veidotu sarunu ar sabiedrību, ir jāskaidro, kāpēc es kaut ko daru kā žurnālists. Kāpēc nevaru, nedrīkstu darīt citādi, jo esmu profesionāls žurnālists pat tad, ja tas kādam nepatīk. Mans pienākums kā žurnālistam ir to skaidrot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.