Mūsu iekšējā Ordesa

Autobiogrāfija, kas atsakās no biogrāfijas par labu domām un sajūtām

Grāmatas sākumdaļā Manuels Vilass raksta: «Tēvs bija patiešām reliģiozi aizgrābts ar Pireneju ieleju, vārdā Ordesa, un ar to, ka Ordesā atrodas skaists un izslavēts kalns — Zudušais kalns». Pēc tēva nāves arī viņam Ordesa ir kļuvusi par ko vairāk nekā tikai sīku punktiņu Spānijas kartē un tālu bērnības atmiņu. Tā ir cerība atkal nodibināt saikni ar tēvu. Tāpēc daudzus gadus vēlāk rakstnieks tur atgriežas ar abiem dēliem no sen izjukušas laulības. Šķietamais plāns ir izrādīt puišiem jauku, civilizācijas maz skartu Spānijas nostūri, taču patiesībā Vilasu vada tā pati agrākā cerība, kas nu jau kļuvusi par apsēstību, jo viņam mieru neliek sajūta, ka šeit tomēr varētu būt iespēja atgūt zaudēto. «Tēvs ne tikai nomira, es teiktu, viņš nozuda, aizlavījās prom. Viņš pārvērtās par Zudušo kalnu.»