Plombe mantojuma caurajam zobam 3

Uzraksts uz ķieģeļa zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā būvētajā Daugavgrīvas cietoksnī. Foto: Paula Čurkste, LETA
Rita Našeniece

2020. gada beigās aukstā ziemas dienā kopā ar kolēģi deputātu, Rīgas domes Būvvaldes pārstāvi un bariņu attīstītāju cilpojām pa senas fabrikas teritoriju Pārdaugavā. Faktiski varējām tur arī nebūt. Taču objekta izpētes dokumenti rādīja iespaidīgas ainas, ieskaitot pārsteidzošus 19. gadsimta pārvaldnieka mājā esošus interjerus ar bronzā kaltiem kāpņu reliņiem un iespaidīgu historisma zāli, savukārt industriālie korpusi priecēja ar elegantām līnijām. Objektam aizsardzības statusa nebija. Teritoriju attīstītāji bija plānojuši attīrīt no vēsturiskajām ēkām un celt tur kārtējo jauno dzīvokļu kompleksu.

Būvnieki iecietīgi pacieta mūsu klātbūtni, taču nepārprotami pauda, ka viņu interesēs nav šeit saglabāt jel kaut ko no unikālās vēsturiskās struktūras, jo, pirmkārt, neviens viņiem to neprasa un, otrkārt, viņi ir peļņas organizācija, kas pieder ārvalstu kapitālam. Tam dziļi neinteresē mūsu lokālie mantojuma elementi. Pat salā tirpstošās kājas nespēja nomākt smadzenēs urbjošo domu, ka Rīgas dome (RD) vāji spēj aizsargāt vēsturiski vērtīgo industriālo substanci, kas ir unikāla, vērtīga un būtiska pilsētas urbānajai vēsturiskajai ainavai. Un galu galā mēs taču vēlamies, lai attīstība notiek.

Attīstītāji uzpērk tieši šīs industriālās teritorijas, jo tās ir lielas, bez aizsardzības statusa, tām ir pievilktas inženierkomunikācijas, atrodas, nevis zaķu ganībās piepilsētā, bet tieši Rīgā.

Norvēģijas galvaspilsētas Oslo Kultūrvēsturiskā mantojuma birojā strādā 30 cilvēki, kas nodarbojas ar pilsētas mantojuma stratēģiju, tā aizsardzību, integrāciju pilsētas attīstībā un teritoriju reģenerācijas, proti, jaunas izmantošanas projektiem mantojumam draudzīgā veidā. Tallinā šādā birojā strādā 21 cilvēks, un Tallinas kultūrvēsturiskā mantojuma stratēģija ietver sevī dinamisku, masīvu, uz attīstību vērstu mantojuma izpētes, saglabāšanas, restaurācijas, integrācijas un jaunizmantošanas programmu, kas jau sen ir izgājusi ārpus vecpilsētas robežām. Lietuvā, Viļņas pašvaldībā darbojas mantojuma departaments. Šo pilsētu dimensijas īpaši neatšķiras no Rīgas. Varētu minēt arī Pēterburgu, bet tur mantojuma dimensija ir milzīga. Pēterburga un Maskava ir strauji progresējusi mantojuma aizsardzībā, tam gan nenoliedzami ir politisks raksturs, tiek ieguldītas milzu naudas, lai impēriskās pilsētas mirdzētu spoži.

Savukārt Rīgā, jā, jūs uzminējāt – šādas stratēģiskas kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma struktūras nav. Ir vientuļš cilvēks, kas vienpersoniski atbild par Rīgas UNESCO vecpilsētu. Rīgas domē 2016. gadā tika iznīcināts tas, kas palicis pāri no Rīgas pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Ir dažādas izkaisītas funkcijas, kas sadrupinātas pa dažādām institūcijām. RD Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes Kultūras mantojuma aizsardzības nodaļa. Tas, ko reāli šī smagi nodarbinātā nodaļa dara – izskata būvprojektus apbūves aizsardzības teritorijās un mantojuma objektos. Tas, protams, nav maz, tas ir ļoti daudz, jo objektu Rīgā ir simtiem. Bet būtībā tā ir tikai viena funkcija. Un tikai pateicoties ilggadīgajam vadītājam, arī augstāk aprakstītajos gadījumos, kad unikālam objektam nav nekāda valsts noteikta aizsardzības statusa, šī nodaļa mēģina ietekmēt būvnieku mantojumam nedraudzīgās ieceres.

Tagad, kad valsts ir deleģējusi pašvaldībām arī atbildību par vietējās nozīmes kultūras mantojuma objektu pārraudzību, šai nodaļai pievienosies arī daži speciālisti. Rīgas gadījumā tas ir nepietiekami, bet labāk nekā nekas. Rīgā iepriekšējās politiskās varas laikā ir atjaunoti daži zināmi objekti – VEF kultūras pils un kādreizējā alus darītavas Waldschlössen īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenes villa Dauderi, taču tas ir noticis augsti stāvošu politiķu kaprīzes dēļ.

Latvijas provincē viena pēc otras augšāmceļas mantojuma pērles. Rīga joprojām nav spējusi saņemties un mainīt savu no PSRS mantoto pārmērīgo fokusu uz vienu vienīgo Vecrīgu.

Padomiskuma mantojums skumji manifestējās, dažiem Rīgas domes politiskajiem spēkiem grūstoties ar luterāņu baznīckungiem par Sv. Pētera baznīcas iegūšanu īpašumā. Iepriekšējās varas mantojums nav labvēlīgs. Praktiski nepastāv apkaimju mantojuma karte, tiek ignorēta kopienu augstā interese par savu vidi un izcilu, attīstības stratēģijā potenciāli iekļaujamu apkaimju enkurobjektu klātbūtne. Bolderājas cietoksnis, industriālie objekti, veci parki un muižiņas, Lielo kapu memoriāls, Spilves lidosta, vēsturiskie ūdenstorņi, seni parki un alejas. Pilsēta ir smagi iejūgusies vienpusējas jaunbūvniecības privileģēšanā. Tam ir virkne faktoru – politiskās saites ar uzstājīgu un naudīgu jaunbūvniecības lobiju, RD ekspertu un ārpuses ekspertu ignorēšana, kuri vērš uzmanību uz līdzsvarotu mantojuma un jaunbūvniecības lomu pilsētas attīstībā, un izpratnes trūkums gan politiskā, gan administrācijas līmenī. Īpaši produktīva nav arī RD un apkaimju kopienu dialoga prakse, kad saruna notiek, bet pēc šīs sarunas ar kopienām nekas arī nemainās. Atgādināsim, ka virkne Rīgas apkaimju ir Latvijas pilsētu lielumā ar desmitiem tūkstošu lielām ļaužu kopienām. Publiskajām funkcijām atvērta muižiņa ar saglabātu vēsturisku parku vai vēsturisks militārs forts ir ļoti būtiski apkaimē, kur apkārt ir iznīcināta vēsturiskā vide ar degradējošu padomju apbūvi. Apkaimē šāds enkura objekts ir daudz būtiskāks nekā jautājums, kuram īpašniekam pieder baznīca Vecrīgā, ja tās īpašnieks šo objektu atver tautai un par to rūpējas.

2021.gada beigās RD tika politiski atbalstīta iniciatīva par Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma deputātu komisiju (KMMK) Attīstības komitejas paspārnē. 25 regulārās sēdes, virkne tematisko tikšanos un izbraukumi. Komisijā piedalās gan RD eksperti, gan NKMP pārstāvji, gan apkaimes, gan akadēmiskie un profesionālie spēki. Izskatīts 21 Rīgai nozīmīgs objekts. Objektu stāsts ir īpaši sāpīgs, jo Rīgas domes administrācijā nav struktūras, kas būtu spējīga šādos objektos atrast sabiedrībai noderīgas funkcijas un meklēt tā investīciju iespējas. KMMK ir stāstīts par Eiropas fondu izmantošanas iespējām kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma objektiem. Informāciju sniedza paši fondu pārvaldītāji – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Kultūras ministrijas vadošie Eiropas fondu naudas pārvaldītāji. Tas bija īpaši noderīgi, jo RD sekoja mitoloģijai par to, ka Eiropas finansējums materiālā mantojuma gadījumos nav piemērojams. Patiesībā visai absurdi, ņemot vērā, ka citur Latvijā pašvaldības ES fondus izmanto virknē populāru objektu, starp kuriem ir Bauskas un Rundāles pilis, Jūrmalas Ķemeru ūdenstornis, Daugavpils cietoksnis un virkne citu objektu. Taču, no otras puses, ja nav politiskā pasūtījuma, nav arī nepieciešamības veidot tādu pilsētas attīstības politiku, kurā jaunbūvniecība un mantojums tiek līdzsvaroti un gudri integrēti, ja vien nav augšminētās politiskās kaprīzes par kādu noteiktu objektu.

Ir nepārprotami skaidrs – Rīgas domē ir jāatgriež par mantojumu atbildīgu institūciju. Jautājums par RD pašreizējo nevarību būtībā ir jautājums par institucionālo organizāciju un politisko izpratni.

Deputātu komisija nevar izdarīt darbu administrācijas vietā, bet tā var rosināt konkrētas pārmaiņas. 2021. gadā KMMK iesniedza Attīstības programmas 2022. – 2027. plāna rīcības paketi. Šī dokumenta uzmetumu, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējā sasaukuma, un tajā faktiski nepastāvēja kultūrvēsturiskā mantojuma aspekts. Programmas gatavotāji sākumā pamatoja, ka sabiedrībai tas neinteresē, bet vēlāk – ka RD administrācijā nav atbildīgās institūcijas, kas ar to nodarbotos. Mūsu rīcības pakete ietvēra trīs punktus, pašu izdzīvošanas minimumu. Visbūtiskākais no tiem: ar kultūrvēsturisko materiālo mantojumu atbildīgās RD struktūras atjaunošana. Ņemot vērā Oslo un Tallinas pieredzi, kuru dimensijas atbilst Rīgai vairāk nekā Berlīnes vai Varšavas izmēri, tā varētu tikt integrēta Pilsētas Attīstības departamenta sastāvā. Rīcība ir pamatota ar RD nespēju pildīt stratēģiskās materiālā mantojuma saglabāšanas un integrācijas vajadzības pilsētas attīstībā.

Rīcības priekšlikums izraisīja pretestību ar tekstu, ka “Rīgas domē nav, kas ar to nodarbotos”. Par spīti tam tika panākta vienošanās par darba grupas izveidi, kas izveidotu par pilsētas materiālo mantojumu atbildīgās struktūras modeli un atrastu piemērotāko variantu šādas institucionālas vienības darbības atjaunošanai Rīgas domē. Ir jāsavāc Rīgas domē esošās izkaisītās funkcijas, vienlaikus pievienojot stratēģisko plānošanu un pilsētai īpaši nozīmīgu kultūrvēsturisku objektu projektu attīstību. Šāds institucionāls instruments nodrošinātu līdzsvaru starp jaunbūvniecību un urbāno kultūrvēsturisko mantojumu.

Vēl divas būtiskas lietas ir ietvertas Attīstības programmas rīcībās. Apstiprinot būvniecības projektus, pilsētai jāizvirza projekta iesniedzējam savas prasības mantojuma vēsturiskās struktūras saglabāšanai un integrēšanai attīstības projektā. Otrs uzdevums ir nodrošināt aizsardzību objektiem, kam ir unikāla autentiska kultūrvēsturiska struktūra, bet pašlaik nav nekāda aizsardzības statusa, veidojot paplašinātu objektu un pilsētas apkaimju urbāno ainavu sarakstu, kuram var izmantot pirmajā rīcībā paredzētos nosacījumus.

Atjaunojot pilnvērtīgu par materiālo mantojumu atbildīgu institūciju, svarīgi ir to nepaslēpt padotības ķēdes pašā apakšā. Tai ir jābūt līdzvērtīgai stratēģiskai partnerinstitūcijai pilsētas attīstības dokumentu veidošanā, kā tas notiek mūsu Eiropas kaimiņos. Tagad funkcijas, kas vēl atlikušas, ir izkaisītas un marginalizētas hierarhiskajā piramīdā.

Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma kartēšana un analīze pilsētā, veicot mantojuma potenciāla analīzi un izmantošanas iespējas, šobrīd ir īpaši būtiska. Uzdevums ir iesaistīt vietējās kopienas, ieinteresētās puses apkaimēs, attīstot integrētus kultūrvēsturisko objektu izmantošanas risinājumus, atceroties, ka mantojuma mērķis ir celt kopienas dzīves vērtību. Tallinas domes mantojuma stratēģija veido “milleu” jeb mantojuma vides, kurās pilsētas attīstībā tiek integrēts mantojums.

Attīstība nenozīmē tikai jaunbūvniecību un pastāvīgu būvnieku lobija iepriecināšanu. Attīstība nozīmē līdzsvaru. Attīstības mērķis nav mehāniski mainīt bijušo pret jaunu, bet celt kopējo pilsētas vērtību. No 2003. līdz 2019.gadam Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) un Starptautiskā pieminekļu un nozīmīgu vietu padome (ICOMOS) ir pārskatījušas savas mantojuma stratēģijas, paplašinot izpratni par mantojumu kā konservācijas un restaurācijas objektu, tagad uzsverot arī ilgtspējas un sociālos aspektus. 2016.gadā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas urbānā dienas kārtība uzsver arī nemateriālo mantojumu kā būtisku ilgtspējīgas pilsētas ekonomikas augšanas faktoru.

Var sapņot par to, ka Rīga kļūs par Silikona ieleju. Pagaidām gan nekļūst, bet gan jau tas ir iespējams. Var prātot, ka Rīga kļūs par jauno Singapūru, bet Singapūras lobistu produkts ir Skanste, kur no sākotnējā tehnokrātiskā uzrāviena ir palikusi joprojām nemājīga vide, kurā Rīgas dome apņēmīgi iegulda nākamos miljonus. Taču var iet loģiskāko, saprātīgāko un galu galā pelnošāko ceļu, kas cilvēkus motivēs palikt savā cilvēkam draudzīgajā pasaulē ar vēsturiskajiem objektiem, vēsturiskajiem stādījumiem un apziņu par savām saknēm un piederību. Ja mēs izjaucam, degradējam vai iznīcinām smalko urbānā mantojuma audumu, mēs zaudējam daudz: ekonomisko faktoru – atmosfēras un jauna atklājuma piedāvājumu pilsētas viesiem un piederības, stabilitātes un vērtības sajūtu tiem, kas te ir izauguši. Skudras mēdz atjaunot lāču izvandalētu pūzni, taču, ja tas notiek pastāvīgi, tās dodas prom. To ir vērts paturēt prātā.

 

Autore ir RD Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja, deputāte no Jaunās Vienotības frakcijas

Komentāri (3)

irjanis41 26.01.2022. 17.07

Lindai taisnība. Rīgas risinājumam jābūt saistītam ar likumdošanu, pašvaldības saistošiem noteikumiem un nodokļu politiku. Būtu jānoskaidro ne tikai cik ierēdņi strādā Tallinā vai Oslo, bet arī ko uzskata par pieminekli Tallinā vai Oslo, ko ierēdņi uzrauga un kontrolē, kāda tur ir sadarbība starp valsts un pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma institūcijām.

+1
0
Atbildēt

0

lindab456 29.01.2022. 11.17

Ir jāsaprot, ka pilsētas vēturiskā daļa ir visu mūsu mantojums, pat ne tikai rīdzinieku, bet visu.
Ir godīgi jāapzina esošā situācija un jāidentificē kļūdas. Ir skaidrs, ka vēsturiskās apbūves sektors, īpaši denacionalizētā īpašuma daļa, ir tiktāl novārdzināts, un, kas ir būtiski – novārdzināts arī no cilvēkresursu, vietējo iedzīvotāju, kopienas viedokļa, ka bez vispārējas apziņas un paradigmas maiņas urbānajam kultūrvēsturiskajam mantojumam būs grūti atkopties tā, lai tas apmierinātu mūs visus, un, lai tas atbilstu mūsdienīgiem priekšstatiem par vēsturisku pilsētvidi – tādu vidi, kas nav dekoratīva un nav vērtējama vienīgi no investīciju vai administratīvu pašizpausmju viedokļa.
Visādā ziņā man ir pārliecība, ka veselais saprāts, kas balstīts sabiedrības izpratnē par problēmu , tomēr ņems virsroku.

0
0
Atbildēt

0

lindab456 25.01.2022. 15.28

Var diskutēt vienīgi par instrumentiem, bet tas nav mazsvarīgi, jo instrumenti nosaka, cik plaša, demokrātiska, caurejoša vai elitāra un uz atsevišķiem objektiem vērsta ir pašvaldības kultūrvēsturiskā mantojuma politika. Institūcijas ir svarīgas, tās administrē, uzrauga un kontrolē, bet, pie tik apjomīga mērķa, kā nodrošināt līdzsvaru starp jaunbūvniecību un urbāno kultūrvēsturisko mantojumu, risinājumam jābūt fundamentālākam, saistītam ar likumdošanu, pašvaldības saistošiem noteikumiem un nodokļu politiku.

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu