Par nesen latviski izdoto grāmatu Covid-19 trauksmes zvans. Kā pandēmija atsedza Rietumu pasaules trūkumus, un kā tos novērst, mācībām, kādas krīze devusi Rietumiem kopumā un konkrēti Latvijai, diskutē žurnāla Ir komentētājs Pauls Raudseps, Accenture Baltics vadītājs Maksims Jegorovs, festivāla Lampa direktore un fonda Dots izpilddirektore Ieva Morica un Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.
Covid-19 pandēmija parādījusi, ka valdības lomai atkal ir izšķiroša nozīme. Krīzes apstākļos gudra un uzņēmīga vai nekompetenta un neizlēmīga valdība patiesībā ir starpība starp tās valsts pilsoņu dzīvību un nāvi. Grāmatas autori, žurnālisti Džons Mikltveits, kādreizējais The Economist galvenais redaktors, tagad — ziņu aģentūras Bloomberg galvenais redaktors, un The Economist komentētājs Eidrians Vuldridžs, gan izsekojuši Rietumvalstu politiskā diskursa tapšanai, gan izcēluši pandēmijas atsegto problēmu dziļumu. Taču grāmatā ne tikai identificēti sistēmas trūkumi, bet arī sniegti priekšlikumi, kā tos varētu labot. Ko varam darīt, lai pēc krīzes stiprinātu mūsu demokrātijā un brīvajā tirgū balstītās valstis? «Grāmata ir ļoti labs kopsavilkums par gandrīz visām svarīgākajām lietām, kas šobrīd ir Rietumu valstu dienas kārtībā. Maza enciklopēdija. Cilvēkiem, kuriem nav laika vai vēlēšanās no vāka līdz vākam lasīt The Economist, tā ir labs veids, kā uzzināt svarīgāko,» grāmatu raksturo Pēteris Strautiņš.
Vai problēma ir demokrātija?
«Valdība, sabiedrība, valsts — viss tas, ko saprotam ar šiem vārdiem, mainās. Taču mēs turpinām izmantot tos pašus vārdus. Manuprāt, grāmatas autori ļoti labi parāda, kā strādā valdības Rietumos un kā — Āzijā, un vērš uzmanību uz to, ko mums vajadzētu mainīt,» saka Maksims Jegorovs. Rietumvalstu uzplaukums pēdējo 150 gadu laikā lielā mērā bijis saistīts ar profesionālu valdības darbu. «Vēl 19. gadsimta sākumā Anglijā situācija bija dramatiskāka nekā šobrīd Krievijā. Kas mainījās? Pieeja pārvaldībai. Viņi sāka izvēlēties profesionālus, sagatavotus ierēdņus. Mums jāiet uz šāda mēroga pārmaiņām savās paradigmās, arī runājot par valsti šobrīd,» saka Jegorovs. «Šis ir labs brīdis, kurā pārdomāt valsts lomu, ko mēs sagaidām no valsts un ko esam gatavi dot pretī. Valsts — šis universālais labdaris, kas tajā pašā laikā tiek uztverts arī kā universālais peramais zēns. Cilvēki no vienas puses sūdzas, ka valsts nenodrošina pakalpojumus, bet no otras puses — negrib maksāt nodokļus. Sūdzas, ka ierēdņi pārāk daudz saņem, bet sagaida, ka tie būs godīgi un kompetenti cilvēki,» piekrīt Ieva Morica.
Grāmatas autori par vienu no Rietumu vērtību sistēmas nozīmīgākajiem darbiem nosauc Tomasa Hobsa Leviatānu. «Man tas likās ļoti laikā un vietā, jo pamats, kādēļ vispār mums ir šī valsts, ir cilvēku kopa, kas ir vienojušies par konkrētu pārvaldes sistēmu. Dabiskajā stāvoklī cilvēki cīnās cits pret citu, bet tieši kopums, šis Leviatāns, ir vienojies, ka veids, kādā mēs varam sadzīvot, ir īstenojot varu organizētā veidā. Tas ir labs atgādinājums, ka valsts esam mēs. Nevis tie, kas Brīvības ielā, nevis tie, kas Jēkaba ielā, bet mēs,» uzsver Morica. Tomēr provocējoša ir doma, ka dažādām Āzijas sabiedrībām tikt galā ar šo krīzi izdevies ievērojami veiksmīgāk. Turklāt ne visas reģiona valstis, kuras kā pozitīvos piemērus min grāmatas autori, ir autoritāras. Japāna un Dienvidkoreja tādas nebūt nav, tomēr arī ar pandēmiju tikušas galā veiksmīgāk. Vai tiešām problēma ir tikai demokrātijā? «Tāpēc man patīk šī grāmata, jo tā ļauj saprast — kā mēs grasāmies uzvarēt pie esošajiem nosacījumiem. Mēs gribam, lai mums ir atvērta sabiedrība, bet nevaram uzvarēt, mēģinot intelektuāli pazemot Taivānu, piemēram. Viņi izvēlas savu dzīvesveidu, tas ir viņu lēmums, bet mums ir jābūt spējīgiem sniegt savai sabiedrībai līdzīgu drošību Covid-19 laikos, kādu viņi ir devuši ar savām metodēm,» saka Pēteris Strautiņš. Tāpēc interesantāk ir pētīt, kā pandēmijā rīkojušās, piemēram, Ziemeļvalstis, respektējot cilvēktiesības un indivīda brīvību. «Autori arī runā par valsts pārvaldes efektivitātes stiprināšanu, kam es pilnīgi piekrītu, bet ne viņu pretnostatījumam starp civildienestu un uzņēmumiem. Lielie, spēcīgie, globālie uzņēmumi tiek parādīti kā labais piemērs iepretim valstu ierēdniecības nespējai. Bet arī uzņēmumi tomēr ir vertikālas pārvaldības struktūras, kuru primārais mērķis ir peļņas gūšana akcionāriem. Turpretī valsts pārvaldes mērķis ir sabiedriskā labuma gūšana,» stāsta Morica.
«Viena lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, ka abi autori diezgan kritiski izsakās par tā saucamo Vašingtonas konsensu. Par Tečeri, par Reiganu. Viņu mantojums esot diezgan smags, jo ir radījis iespaidu, ka valsts kā tāda ir slikta, ka pareizākā ekonomiskā politika jebkuros jautājumos var samazināt nodokļus un tirgus visu nokārtos. Lai gan nu mēs redzam, ka tirgus bez valsts infrastruktūras un noteikumiem, ko valsts piespiež ievērot tā dalībniekiem, faktiski neeksistē,» saka Raudseps. Kopš tā laika mainījusies, pirmkārt, objektīvā situācija pasaulē, kas saistīta ar klimata krīzi, saka Pēteris Strautiņš. «Reigana un Tečeres laikos bija problēmas, kuru risinājumi bija drīzāk labēji. Šobrīd ir vairāk problēmu, kuru risinājumi ir drīzāk kreisi. Objektīvā realitāte ir mainījusies. Pats galvenais — planētas spēja uzturēt mūsdienu civilizāciju jeb to paciest kļūst aizvien ierobežotāka. To nevar atrisināt ne uzņēmumi, ne indivīdi, ne atsevišķas valstis. Ir vajadzīgi globāli risinājumi,» viņš stāsta.
Mācības Latvijai
Grāmatā daudz iespējams uzzināt par ASV un Lielbritānijas politisko mantojumu un tā ietekmi uz šo valstu spēju adekvāti reaģēt pašreizējā krīzē. Tomēr kādas svarīgākās Covid-19 laika mācības Latvijai?
«Manuprāt, šis laiks ļoti spilgti atklāja mūsu nespēju sarunāties. Jā, situācija prasīja ātru lēmumu pieņemšanu, taču tas nenozīmē, ka saruna vairs nav nepieciešama. To mēs redzam gan privātajā telpā, kur cilvēkiem ir ārkārtīgi grūti sarunāties par vakcināciju, gan publiskajā sektorā, kur dialogs ar sabiedrību nav izdevies,» saka Ieva Morica.
«Acīmredzamā mācība ir tāda, ka medicīnai būs jāvelta vairāk resursu. Jau pirms tam bija zināms, ka Latvijā ir sabiedriskā sektora jomas, kas ir labi finansētas, bet slikti pārvaldītas, kā izglītība. Savukārt medicīna ir dažādi pārvaldīta, bet neapšaubāmi slikti finansēta. Tomēr kopumā es nedomāju, ka šis laiks Latvijā izcēla kaut kādus mūsu vājos punktus, ar visu mūsu salīdzinoši mazo demokrātijas pieredzi. Arī ekonomika ir tikusi galā labi,» uzsver Pēteris Strautiņš. «Pirmkārt, ekonomika strādā! Ja mēs atceramies 2008. gada krīzi, pirmais, kas nāk atmiņā, — mums nebija naudas. Tagad nauda ir, protams, pateicoties Eiropas Centrālajai bankai, bet mūsu ekonomika, mūsu uzņēmumi strādā. Šajā krīzē mēs sevi parādījām par vairākām pakāpēm labāk nekā iepriekšējā. Protams, mums vajadzēja vienoties par situācijas izpratni un kopīgu risinājumu. Redzējām, ka, ja augstākās pakāpes ierēdņiem nemaksā tirgus algu, būs tas, kas bija. Bet mēs izgājām vēl salīdzinoši labi, ņemot vērā, ka visur citur notiek apmēram tas pats,» piekrīt Maksims Jegorovs.
«Man šķiet, ka vēl lielāka problēma par dialoga trūkumu, par ko, protams, arī vērts runāt, bija tas, ka politiķi nobijās brīžos, kad viņiem nebija jābaidās. Šovasar, kad bija protesti, kuri pēc Eiropas mērogiem nemaz nebija sevišķi lieli, tie tomēr kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc tika atlikts lēmums noteikt obligāto vakcināciju vairākās profesijās,» saka Pauls Raudseps. «Milzīgais spiediens veselības aprūpes sistēmai radās tieši tāpēc, ka laikus netika pieņemts lēmums noteikt obligātu vakcinēšanos. Tas ir tiešs rezultāts tam, ka politiķiem nav kontakta ar sabiedrību. Viņi redzēja tos dažus cilvēkus ielās, un tas viņiem radīja iespaidu, ka, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, tad gan notiks kas briesmīgs. Politiķi daudzos jautājumos peld savā burbulī un īsti nesaprot, kas notiek ārpus tā.»
Vai pamodīsimies laikus?
Grāmatas autori sniedz arī virkni priekšlikumu, kā situāciju labot. Kuri no tiem varētu būt visnoderīgākie Latvijai?
«Man īpaši patīk viņu fokuss uz speciālo interešu grupu kaitīgās ietekmes apkarošanu. Jo uzņēmumi, kam bizness sokas ļoti labi, kuri nav atkarīgi no valsts, nav motivēti tik ļoti iesaistīties politiskajā procesā. Savukārt tie, kam bizness neiet, saskata politikā glābiņu. Lai gan pilnīgi noteikti ir arī pozitīvie piemēri. IT un elektronikas nozares ilgstoši ir izcēlušās ar pozitīvu spiedienu kaut ko mainīt,» stāsta Pēteris Strautiņš.
«Man šķita interesanti, ka autori runā par to, ka dažādas valstis, pašvaldības un kopienas varētu kļūt par demokrātijas laboratorijām. Izmēģināt dažādus risinājumus, kas dod lielāku ietekmi un teikšanu sabiedrībai. Pēc izmēra un iedzīvotāju skaita Latvija varētu būt šāda demokrātijas laboratorija. Gan nacionālajā, gan pilsētu un kopienu līmenī,» saka Ieva Morica. Nesen notikusī pašvaldību reforma rada cerības uz efektīvāku pārvaldi. «Diemžēl tas nenotiek ātri un viegli. Reģionu reforma ir ļoti apsveicams notikums, bet vēl lielākas pārmaiņas varētu radīt tas, ka pamazām briest atziņa, ka šādi turpināt vairs nevar. Vietās, kurās nopietna ekonomiskā attīstība nesāksies tuvā nākotnē, tā visdrīzāk nesāksies nekad. Vietas, kurās joprojām prioritāte būs milzīgu grāmatvežu un skolotāju štatu uzturēšana, tiks saplosītas gabalos,» saka Strautiņš.
Jādomā par to, kā varētu mazināt birokrātiju, lai nepieļautu valsts naudas izšķērdēšanu savtīgiem mērķiem. «Lēmumu pieņemšana birokrātiskās sistēmās bieži notiek ar domu, lai neviens nevarētu pārmest, ja kaut kas aiziet greizi, jo esam ievērojuši procedūru. Pamazām redzu šīs mentalitātes maiņu,» saka Morica.
Bez valsts mēs no šīs situācijas nevaram izkļūt, tā mums ir svarīga un ir jāsaprot, kā valsti vislabāk pārvaldīt un kā panākt labāko rezultātu, uzsver ekonomists. «Ir vajadzīgs sabiedrībā pārvarēt totalitārās sistēmas radītās traumas. Latvija ir ilgstoši bijusi vieta, kas ir pārvaldīta no ārpuses, ne ļoti kompetenti, ne vietējo interesēs un brīžiem ar ļoti brutālām metodēm. Tas ir radījis situāciju, ka mūsdienās, kad mums ir pašiem sava valsts, mēs uz valdošo eliti, kas lielākoties ir spējīgi un gudri cilvēki, joprojām skatāmies ar aizdomām. Pārmaiņai ir jānotiek katra cilvēka prātā. Veselīgāka, mazāk paranoiska attieksme pret politiku un lielajām sabiedrības lietām, veidosies tad, kad vairāk cilvēku strādās labi pārvaldītos uzņēmumos. Cilvēks iemācās šādā vidē dzīvot, sāk sagaidīt to arī no politiķiem un arī pieprasīt procesu, loģisku domu gājienu un programmu, nevis banānus un desas.»
«Liberālā demokrātija ir labākais cilvēces mēģinājums rast risinājumu spriedzei starp drošību un brīvību, un starp brīvību un kārtību. Trauksmes zvans ir noskanējis skaļi. Vai Rietumu pasaule pamodīsies laikus? Ja šī grāmata ir iedvesmojusi, provocējusi vai saniknojis kaut dažus cilvēkus, lai viņi atsāktu valdību uztvert nopietni, tad ir bijis vērts rakstīt,» grāmatas noslēgumu citē Pauls Raudseps.
Piedāvājam iegādāties grāmatu Covid-19 trauksmes zvans par 4,99 € vai komplektā ar žurnāla Ir abonementu par īpaši izdevīgu cenu – 3,60 €
Pagaidām nav neviena komentāra