Šī bija misija, nevis darbs, saka leģendārā žurnāla Avots galvenais redaktors Aivars Kļavis. Viņa atmiņu grāmata Avota laiks ir vēstījums par žurnāla vēsturi un par Atmodas laiku
Žurnāls Avots bija iecerēts Maskavā kā viens no pasākumiem kompartijas ģenerālsekretāra Gorbačova sāktajā glasnostj un perestroika (atklātības un pārbūves) politikā, taču kļuva par brīvības robežu drosmīgu paplašinātāju un Atmodas laika preses virsotni. Tas publicēja tolaik stingri aizliegtus darbus, par kuru glabāšanu vien vēl tikai dažus gadus agrāk varēja nonākt čekas Stūra mājā un vēl tālāk, un atklāti runāja latviešu un krievu valodā par tēmām, kuras cilvēki Padomju Savienībā atļāvās pusbalsī apspriest tikai savās virtuvēs.
Avots ir spilgts paraugs, ka totalitāru sistēmu nevar reformēt — līdzko režīms atlaiž tvērienu, tā sabrūk. Taču, kad Latvija atkal bija brīva, arī pats strauji norietēja. Žurnāla pirmais numurs iznāca 1987. gada janvārī, bet pēdējais — 1992. gada jūnijā.
Ar žurnāla galveno redaktoru Aivaru Kļavi sarunājāmies novembra beigās viņa lauku mājās Skultes pagastā, kur viņš kādu laiku bija audzējis aitas, bet nu strādā pilna laika rakstnieka darbu.
Reiz intervijā teici, ka ar laiku viss pārvēršas mītā. Vai tāpēc tagad ir šī grāmata? Jeb, citējot kompartijas propagandas instruktoru Ojāru Skudru, kurš sauca tevi uz pārrunām: «Kāpēc jums tas vajadzīgs, biedri Kļavi?»
Manuprāt, šis bija pēdējais brīdis, kad varēja noņemt 30 gadu mītu rūsu un vēl dabūt to būtību. Vēl gadi pieci, un to vairs nevarētu. Ja Avotu iedomājamies kā konstrukciju, mītu rūsa to sagrauztu. Nesaku, ka mīti ir slikti, bet tiem ir dažādas zīmes. Bija viens brīdis pirms gadiem divdesmit, piecpadsmit, kad par Avotu runāja diezgan daudz nepatiesības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.