Dienu pēc valsts svētkiem, drēgnā novembra vakarā, ko gaišāku padara sveces un satikšanās prieks, Piebalgas pusē dzirdēju ļoti neparastu Saule, Pērkons, Daugava izpildījumu. Gluži citādu nekā Dziesmusvētku himniskums. Šoreiz tikai divas jaunas sievietes ar ģitārām, un dziesmas noslēgumu viņas pārvērta gluži vai lūgšanā, skanīgām balsīm vēl un vēlreiz izlocīdamas pēdējos vārdus «mūsu tēvs». Manā prātā tobrīd tas kļuva par aizlūgumu tēvam debesīs, lai dziesmas tēvs Mārtiņš Brauns atgūst veselību. Diemžēl tas nepiepildījās, dažas dienas vēlāk viņa gaitas šaisaulē noslēdzās. Un nepiepildījās arī solījums, ko Mārtiņš deva septembrī, kad saistībā ar 70. gadskārtu aicinājām uz interviju — vēlāk, viņš teica, uz jubilejas koncertu. Domubiedri tagad sola — koncerts noteikti būs. Protams, jo Mārtiņa Brauna ģeniālā mūzika paliek ar mums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.