Visi esam arēnā

Žurnālists Jānis Domburs (49) intervijā par atgriešanos sabiedriskās televīzijas ēterā, savu aicinājumu elitei un to, kas palika nepateikts Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanā

Spoži melnais podests ar sarkano apli Kas notiek Latvijā? studijā tik ļoti atgādina nokaitētu elektriskās plīts virsmu, ka neviļus piešauju roku pārbaudīt. Nē, cepināšana te notiek tikai vārdos — Jānis Domburs ir atgriezies Latvijas Televīzijā ar diskusiju raidījumu.
Kas notiek Latvijā? (KNL) sākās 2001. gadā un drīz vien kļuva par ietekmīgu publisko diskusiju forumu, līdz 2011. gadā raidījums tika slēgts. Vēlāk par šo laiku Rīdzenes sarunu ierakstos varēja dzirdēt oligarhu spriešanu, kā viņi «daudzmaz sakārtoja valsts televīziju». Domburs gan starplaikā nav sēdējis aizkrāsnē — 2014. gadā LNT vadīja Dombura studiju, no 2017. gada bijis Delfi TV seja.
Tiekamies nākamajā dienā pēc viņa atgriešanās ēterā, bet uz manu apsveikumu Jānis savelk skābu grimasi. Patiesībā interviju plānojām nedēļu iepriekš, taču viņš līdz pēdējam brīdim nebija pārliecināts, ka raidījums 3. novembrī tiešām «ies gaisā» — pārāk daudz vēl nepabeigtu lietu. «Esmu dusmīgs kā pūķis,» par sarežģīto ceļu līdz raidījuma atsākšanai viņš saka jau pēc intervijas, kad atvadāmies krastmalā, tomēr sadzirdu arī gandarījumu, ka pēc desmit gadu pārtraukuma viņa pieredze LTV izrādījusies nepieciešama: «Domburs ir tikai viens.»
Mūsu saruna ilgst trīs stundas, pāri satumsušajai Daugavai iedegas vecpilsētas ugunis, bet pa vēdināšanai atvērto logu brīžiem iekauc ātrās palīdzības sirēnas. Jāņa palīgteikumi, iestarpinājumi, atkāpes un piebildes nekādi nesatilpst dažās žurnāla lappusēs, šis ir sarunas destilāts. Krietni vairāk atskabargu un šaubu ir nefiltrētajā Domburā — cilvēkā, kurš paguvis jau trīs reizes man pateikt «viss ir relatīvs», iekams vēl esam ar veco padomju laika liftu uzčīkstējuši Zaķusalas ēkas 18. stāvā un sākuši interviju.