Vēl cīņa nav galā 1

Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Frontes līnija ir novilkta slimnīcu gaiteņos. Vai ministri saprot, kas tur notiek?

Rudens. 1919. gads. Latvijas valsts karājas mata galā.No Pārdaugavas dzirdama Bermonta spēku smagās artilērijas duna un pēc tam lādiņu sprāgšana ap Latvijas armijas pozīcijām upes labajā krastā. Pār Vecrīgas torņiem gaisu kapā kara lidmašīnu propelleri, no divdesmitā gadsimta brīnuma — lidojošā kuģa — uz viduslaiku bruģa krīt dezinformācija un aicinājumi padoties. Daudzi aizbraukuši uz laukiem, citi sēž mājās, lai pasargātu sevi no briesmām. Lauku hospitāļos guļ ievainotie, bet ierakumos Daugavas malā karavīri gaida izšķirošo cīņu.
Te pie ministru prezidenta durvīm klauvē tirdzniecības ministrs. «Ulmaņa kungs? Būtu brītiņš sarunai?» viņš prasa. «Pie manis, lūk, ieradās Rīgas bodnieku un kafejnīcu īpašnieku pārstāvji. Stāstīja, ka sprāgstošās granātas traki traucē andelei. Jūs taču esat saimniecisks cilvēks, saprotat, cik svarīgs mūsu tautai ir veikals,» ministrs vienlaikus Ulmanim glaimo un netieši norāda uz viņa vārīgo vietu. «Bermonts vairs nevirzās uz priekšu, stāvoklis frontē stabilizējies. Kazi, viņš būtu gatavs uz sarunām? Varbūt pasludinām pamieru, lai parādītu savu labo gribu? Jūs taču zināt veco tautas sakāmvārdu — miers baro…» Tā vārds pa vārdam, līdz tuvredzīga labumu meklēšana izskalo aizsardzības pamatus un Lāčplēši Daugavmalā pārvēršas upurjēriņos.
Tirdzniecības ministra vēršanās pie Ulmaņa ir, protams, izdomājums. Kaut kas tāds pirms 102 gadiem Bermontiādes laikā būtu gandrīz vai neiespējams. Ne jau tāpēc, ka kara laikā nav savtīgu un tuvredzīgu cilvēku, kuri domā tikai par privāto, nevis par kopējo labumu. Tādi ir vienmēr un visur. Taču ministrs neuzdrošinātos kādus veikalus stādīt augstāk par valsti laikā, kad lodes kapā krastmalas namu fasādes, turīgāko aprindu dāmas nevis sūdzas par ierobežojumiem, bet gan ziedo savas zeltlietas valsts aizstāvībai, un daudzi pazīstami rakstnieki, gleznotāji un mūziķi nomainījuši mākslas apgarotās tāles pret tepat acu priekšā esošajām tranšejām.
Tomēr par šādām murgainām ministru sarunām liek domāt «kovidiādes» laikā atkal un atkal piedzīvotā valdības nespēja sadūšoties izšķirīgai rīcībai un pastāvīgie centieni atrast kaut mazāko ieganstu, lai atkāptos no iekarotajām pozīcijām.
Pandēmija nav īsts karš, bet tā ir tuvāk karam nekā jebkas, ko lielum lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju ir piedzīvojuši. Uzbrucējs nav citas valsts karaspēks, tomēr vīruss ir nežēlīgs un neatlaidīgs. Tāpat kā karā, šo ienaidnieku nav iespējams uzvarēt bez drosmīgas rīcības un skaidras izpratnes, ka lielā mērķa vārdā gan politiķiem, gan sabiedrībai ir jābūt gataviem nest upurus.
Šonedēļ ir Lāčplēša diena, nākamnedēļ — 18. novembris. Laiks atcerēties varoņus un valstsvīrus, kuri dibināja Latvijas Republiku un izcīnīja tās neatkarību.
Ir smagi to teikt, bet jāšaubās, vai šobrīd pie varas esošā valdība būtu uz to spējīga.
Frontes līnija ir skaidri iezīmēta katrā slimnīcā, kur gaitenī uz grīdas novilkta robeža starp «tīro» un «netīro zonu». Ārsti katastrofu medicīnas apstākļos izmisīgi cenšas tikt galā ar pacientu pārplūdumu. Slimnīcās vairs nav vietas visiem, kuriem tur būtu jābūt. Katru nedēļu simtiem cilvēku mirst smagā, mokošā nāvē. Tikmēr ministri paver vīrusam jaunus placdarmus, kur izvērsties.
Vai ministri neredz, kas notiek slimnīcās? Vai viņiem nerūp, cik tur nomirst? Vai viņiem vienalga, kādiem pārbaudījumiem pakļauti mediķi? Vai viņi nesaprot, kādas varētu būt šā kara ilgtermiņa sekas Latvijas veselības aprūpes sistēmai un līdz ar to tautas veselībai?
Daži to, šķiet, apzinās, bet vairākums — nē. Ir sevišķi ironiski, ka pašpasludinātā vispatriotiskākā partija pēdējos mēnešos izdarījusi vislielāko kaitējumu valstij, augustā Saeimā nobloķēdama likumprojektu par vairāku profesiju pienākumu vakcinēties.
«VL» acīmredzot nozīmē «Vīrusu Latvijai».
Redzot, kā Covid-19 atkal sāk izplatīties citviet Eiropā, kur vakcinācijas aptvere, tajā skaitā visievainojamākajās sabiedrības grupās, ir manāmi augstāka nekā Latvijā, ir vislielākajā mērā bezatbildīgi iedomāties, ka neliela stāvokļa stabilizācija pēc trīsarpus nedēļu mājsēdes dod pamatu cerēt uz izeju no krīzes vai mazināt ierobežojumus. Turklāt stāvoklis slimnīcās ir katastrofāls un kļūs aizvien sliktāks.
Vēl cīņa nav galā, taču valdība nevis iet Lāčplēsim palīgā, bet gan met glābšanas riņķi vīrusam.
Šādā situācijā atliek tikai cerēt uz katra indivīda pašiniciatīvu un pašaizliedzību. Uz mediķu varonību, viņu brīvprātīgo palīgu enerģiju un katra sabiedrības locekļa piesardzību un prātīgumu. Tā nebūtu pirmā reize, kad šādi izglābta Latvija.
1919. gada 9. oktobra naktī, kad Bermonta armija tuvojās Rīgai, Dienvidu frontes komandieris Zemitāns deva pavēli Latvijas karaspēkam atstāt pilsētu, bet pagaidu valdība iesēdās vilcienā un aizbrauca uz Cēsīm. Taču pietiekams skaits Latvijas armijas kareivju un briesmu brīdī piesaistītie brīvprātīgie nebija gatavi padoties. Viņi izgrieza tiltus un nostājās Daugavas sardzē.
Toreiz Latviju izglāba nevis pulkveži un ministri, bet gan ierindnieki.
To atcerēsimies šajos valsts svētkos.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu