Laimes spēle griķos

Arnis Ķibers, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīva Daiva valdes priekšsēdētājs. Foto – Andris Vanadziņš
Andris Vanadziņš
Print Friendly, PDF & Email

Lauksaimnieku kooperatīva Daiva kalte šovasar pirmos graudus pieņēma 20. jūlijā. Ziemeļvidzemei tas ir nepieredzēti agri. Vēsais un lietainais augusts gan visu salika savās vietās, un griķu kulšana, kā ierasts, ar pilnu jaudu sākās tikai oktobrī

Jeru pagasta graudkopju kooperatīvs Daiva ir viens no pirmajiem Latvijā, dibināts 1993. gada augustā. Izjūkot kolhozam, agronoms Aigars Šutka aicināja zemniekus apvienoties un privatizēt kopsaimniecības pēdējo jaunbūvi — graudu kalti. Pieteicās ap 30 saimnieku, kuri arī kļuva par Daivas dibinātājiem. Tagadējais kooperatīva valdes priekšsēdētājs Arnis Ķibers, tolaik Lauksaimniecības universitāti tikko beidzis speciālists, kļuva par kaltes kompleksa tehnisko vadītāju.
«Tas bija tālredzīgs lēmums. Deviņdesmito sākumā zemnieku saimniecības bija nelielas, ražas arī, taču izaudzēto uzglabāt un realizēt vajadzēja visiem. Pirmajā gadā pieņēmām ap tūkstoti tonnu graudu, šķita — tas ir varen daudz! Tagad jaunās graudu pieņemšanas līnijas jauda ir 100 tonnu stundā,» kooperatīva muskuļu pieaugumu iezīmē Arnis.
Pirmajos gados, pateicoties tam, ka bija, kur uzglabāt un vēlāk par daudzmaz pieņemamu cenu realizēt graudus, apkārtnes zemnieki spēja atsperties. Paplašināja platības, gādāja tehniku, veidojot stabilas ģimenes saimniecības.
Kamēr citviet vēl pletās ušņu un pīpeņu lauki, Jeru apkārtnē jau deviņdesmitajos gandrīz visa lauksaimniecības zeme bija apstrādāta.

Četri vaļi

Augot ražām saimniecībās, auga arī kooperatīva jaudas. Laikā, kad kolhozu kaltes iekārtas bieži vien vienkārši sagrieza metāllūžņos, Daiva iepirka un uzstādīja pārkausēšanai lemtos graudu torņus un priekšattīrīšanas iekārtas.
Jau sākotnēji iezīmējās četri vaļi jeb galvenie darbības virzieni — graudu pieņemšana, uzglabāšana un realizācija, kvalitatīva sēklas materiāla sagatavošana, griķu pirmapstrāde un graudu malšana, lopbarības maisījumu gatavošana.
Rūjienas pusē ir vairākas lielas piena lopkopības saimniecības, piemēram, Ceriņi, Tiltgaļi, Sporas, Pērles, kuru izcili ražīgajiem ganāmpulkiem miežu miltus piegādā Jeru pagasta kooperatīvs.
Lielākais kooperatīva investīciju projekts ir datorizētā graudu pieņemšanas līnija ar uzglabāšanas torņiem. Datorprogramma fiksē katras kravas klētsvaru, mitrumu un parāda graudu ceļu no izbēršanas bedres līdz pat glabāšanas tornim. Jaunā līnija izmaksāja vairāk nekā 600 tūkstošus eiro, un projekts īstenots ar Eiropas Savienības atbalsta fondu līdzfinansējumu.
«Zemnieki pēdējos gados ir sparīgi modernizējuši savas saimniecības. Ievērojami audzis ražīgums, arī novākšanas temps. Mums ir jāaug līdzi, jāpalielina pieņemšanas un uzglabāšanas jaudas. Ja vien ir iespēja, izmantojam struktūrfondu finansējumu. Projektos esam piesaistījuši ap diviem miljoniem ES naudas, kas tagad strādā Ziemeļvidzemes zemniekiem. Ražīgā sezonā pieņemam un apstrādājam apmēram 30 tūkstošus tonnu graudu. Šajā laika apstākļu ziņā krasi mainīgajā sezonā būs kādi 22 tūkstoši,» skaidro Ķibers.
Viņš piebilst, ka par vienmuļību graudkopji sūdzēties nevar, katra sezona nāk ar saviem pārsteigumiem. Šogad pēc vēla pavasara spēji uznākusī vasaras svelme un sausums būtiski ietekmēja ražu. Ziemājiem tā bija laba, bet vasarājiem un griķiem gandrīz uz pusi mazāka nekā pērn. Novākšana ritēja vēl nepieredzētā tempā, jo graudi jau bija saulē izkaltēti uz lauka. Kaltes speciālistu komanda bija labi sagatavojusies intensīvajam darba cēlienam, un rindas uz graudu nodošanu neveidojās. Līdz 12. augustam, kad sākās lietavas, pamatkultūras — ziemas kvieši, mieži — bija novāktas.
Daivas biedri lielās platībās audzē arī pārtikas auzas, jo kooperatīvam ir laba sadarbība ar Dobeles Dzirnavnieku, kas šos graudus pārstrādā. Pieprasījums liels un arī cena laba. Savukārt kādreiz Ziemeļvidzemē plaši audzēto rudzu platības pēdējos gados stipri sarukušas. Pārdot graudus var, tomēr to cena nav motivējoša.

Interesantie griķi

Griķu priekšapstrāde, šķirošana un piegāde pārstrādātājiem ir stabila un ienesīga Daivas darbības nozare. «Cenas ziņā griķi ir ļoti interesanta kultūra, bet audzēšana šeit, ziemeļu pusē, ir laimes spēle. Parasti vienai labai sezonai seko divas patukšas. Šovasar, augusta sākumā pārskatot griķu laukus, šķita, ka vispār nekas nebūs. Ziedlapiņas tukšas, graudi neveidojās. Vēlāk tomēr parādījās graudi, un, sākoties novākšanai, bez darba nesēžam. Pieprasījums ir liels visā Eiropā, jo arī griķu audzēšanas lielvalstīs Ukrainā, Krievijas melnzemes apgabalos šogad ražas esot pieticīgas, tāpēc arī cena pasakaina. Esam labi iemācījušies griķus kvalitatīvi iztīrīt un sašķirot. Mūsu zemnieki ir atbildīgi un nogatavošanās posmā neapstrādā laukus ar raundapu. Tāpēc griķos nav ne glifosātu, ne mikotoksīnu, un pārstrādātāji to ļoti novērtē,» palepojas Ķibers.
No Daivas kaltes griķus ved uz Lietuvu un Poliju, jo Latvijā nav uzņēmumu, kas spēj pārstrādāt lielākus apjomus. Daļu Ziemeļvidzemes griķu eksportē uz dažādām Eiropas valstīm, bet daļa, jau safasēti, atgriežas un nonāk Latvijas veikalu plauktos.

Graudkopju paaudzes

Kooperatīva pamatuzdevums ir nodrošināt tā biedriem un citiem apkārtnes zemniekiem iespēju uzglabāt un izdevīgi pārdot izaudzētos graudus. Taču šādai kooperācijai ir arī kāds būtisks blakusefekts. Apvienošanās palīdzēja nostiprināties un attīstīties vidēja lieluma ģimenes saimniecībām, kas savukārt ir lauku apdzīvotības un sakoptības pamats. Kā stāsta Daivas vadītājs, graudus pieņemot, uzskatāmi redzama paaudžu stafete. Piemēram, zemnieku saimniecībā Tīrumkalni pirmajos gados izaudzētā kravas uz kalti nogādāja saimniecības dibinātājs. Tad stafeti pārņēma viņa dēls, tagad jau darbus vada mazdēls. «Ceru, ka pieredzēšu arī to, kā ceturtās paaudzes Tīrumkalnu saimnieks ved šurp graudus,» piebilst Arnis.
Kooperatīva Daiva biedru skaits nu jau pārsniedz 80. Pamatā tie ir Rūjienas apkārtnes zemnieki, bet, sākoties kulšanai, graudus uz Jeriem ved arī no Naukšēniem, Mazsalacas, Burtniekiem, Staiceles, Salacgrīvas puses. Ir tādi, kas apsaimnieko dažus desmitus hektāru, un arī tādi, kas rosās 1000 hektāru plašumos. Ja saimnieku apmierina darba organizācija un attieksme pret graudu audzētājiem, viņš var rakstīt pieteikumu, kļūt par Daivas biedru un saņemt izdevīgākus nosacījumus kooperatīva pakalpojumiem. Šoruden valdes priekšsēdētājs saņēmis vairākus pieteikumus. «Tā ļoti necenšos aģitēt saimniekus iestāties kooperatīvā. Tā tomēr ir katra paša izvēle. Viņi atved graudus, novērtē, kā norit pieņemšana, realizācija, ja tas apmierina, raksta iesniegumu. Vienkārša, demokrātiska attieksme vairo uzticību. Ja sāc kaut ko uzstājīgi reklamēt vai ieteikt, laucinieki kļūst piesardzīgi,» kooperatīva darbības psiholoģiskās nianses skaidro Ķibers.

Biržas māklera kurpēs

Arī graudu pārdošanas laiku katrs zemnieks izvēlas pats. Ir tikai viens nosacījums — līdz 1. jūlijam klētij jābūt tukšai, lai var iztīrīt apcirkņus un sagatavoties jaunās ražas pieņemšanai. Šoruden graudu iepirkuma cena ir augsta, un tā turpina kāpt. Ir skaidrs, ka, sasniedzot maksimumu, seko cenas kritums un graudkopjiem nākas pielaikot biržas spēlmaņu kurpes, mēģinot trāpīt ienesīgākajā pārdošanas brīdī. Daivas vadītājs atzīst, ka globālajā graudu tirgū pieprasījums pēdējos gados ir noturīgi augsts, krasākas svārstības mēdz būt griķu cenai, ko ietekmē ražas šīs kultūras audzēšanas lielvalstīs. Tomēr kopumā graudkopjiem šis ir pateicīgs laiks saimniecību nostiprināšanai, modernizēšanai.
Arī kooperatīvs gadu no gada pilnveido un papildina kaltes kompleksa pakalpojumu klāstu. Viena no aktualitātēm ir energoizmaksas, kas, īpaši jau šoruden, spiež meklēt taupīgākus risinājumus. Lai samazinātu graudu žāvēšanas izmaksas, pirms astoņiem gadiem uzstādīts šķeldas kurināmais katls. Iepriekš par kurināmo izmantoja dīzeļdegvielu. «Slapjajā 2012. gada sezonā graudi nāca ar tik augstu mitruma procentu, ka to žāvēšanai nokurinājām ap 200 tonnām dīzeļdegvielas. Visa kooperatīva peļņa izkūpēja caur katlumājas skursteni. Nospriedām, ka tā turpināt nevar, un jau nākamajā gadā uzstādījām šķeldas katlu. Par kurināmo gan pamatā izmantojam graudu pelavas, auzām to ir īpaši daudz, bet lielākā siltumspēja ir griķu atsijām. Tā veiksmīgi esam pārgājuši no ļoti dārga un videi nedraudzīga kurināmā uz krietni lētāku (pamatā elektrības izmaksas) un ik gadu atjaunojamu enerģiju,» to, kā zaudējumi motivē uz izlēmīgu rīcību, ilustrē Daivas vadītājs.
Vēl viena iespēja strādāt taupīgāk ir modernizēt lopbarības miltu sagatavošanas līniju. Vecās dzirnavas un placinātāji kalpo vēl gluži labi, taču elektrības patēriņš liels, un ir laiks lūkot mūsdienīgākas iekārtas. Arī lopkopība Ziemeļvidzemē dinamiski attīstās, un miltu ražošanai ir labas attīstības perspektīvas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pārliecība, ka zemniekiem ir nepieciešami mūsu pakalpojumi. Ir prieks redzēt, kā ar mūsu līdzdalību veidojas stipras un mūsdienīgas saimniecības. Svarīgi, ka kooperatīvam ir labi saimnieciskie rādītāji, tomēr galvenais stimuls ir tas, ka esam vajadzīgi apkārtnes zemniekiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lauksaimniecībā katra sezona nāk ar jauniem pārsteigumiem un arī kļūdām. Esam secinājuši, ka nopietnāk jāseko līdzi sējumu tīrībai, lai tajos neieviestos karantīnas nezāles — vējauzas, lāčauzas. Ja tās sāk izplatīties, apkarošana ir ilga un dārga.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Graudkopībā jaunie ienāk, pamatā pārņemot tēvu vai vectēvu saimniecības. Kopš bērnu dienām gūtā praktiskā pieredze plus laba izglītība ir labs pamats efektīvai strādāšanai. Taču ir jābūt gataviem riskēt un rēķināties ar mūždien mainīgiem laika apstākļiem.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu