Narkotiku karaliste 4

Televīzijas kriminālreportiera Pītera de Vrīsa bēres šā gada jūlijā. FOTO — Der Spiegel
Jirgens Dālkamps, Jērgs Dīls un Romans Lēbergers, © Der Spiegel
Print Friendly, PDF & Email

Nīderlandes iecietīgā attieksme pret vieglajām narkotikām ir novedusi valsti līdz skaudrai situācijai: kriminālās bandas vairs neķēpājas ar hašišu, jo lielāku peļņu nodrošina kokaīns. Tam līdzi nākusi arī līdz šim nepieredzēta vardarbība — kļūt par pasūtījuma slepkavību upuriem riskē policisti, advokāti un žurnālisti

Pār Amsterdamu nolaidies tumšs vakars, un Pīters Šoutens 2020. gada 2. novembrī dodas mājup. Advokāts atgriežas no TV sarunu šova, kurā piedalījās kopā ar kolēģi Onno de Jongu un populāru kriminālreportieri Pīteru de Vrīsu. Viņš brauc bruņotā automašīnā kopā ar miesassargiem. Tāda ir Šoutena dzīve, kopš trijotne sākusi strādāt ar valstī nozīmīgāko liecinieku — noziedznieku, kas sācis sniegt liecības par Nīderlandes kokaīna mafiju. Tā atriebusies, nošaujot liecinieka brāli un viņa pirmo advokātu, Šoutena priekšgājēju.

Kas ir nākamie novācamo cilvēku sarakstā? Šoutens? De Jongs? De Vrīss?

Šoutens caur ložu drošo stiklu ierauga, ka pa ielu mierīgi soļo de Vrīss. Mašīna nobremzē, un advokāts jautā: «Ko tu te tumsā dari?» De Vrīss atbild: «Eju līdz savai mašīnai.» Šoutens iesaucas: «Bet tas taču ir neprāts!»

Astoņus mēnešus vēlāk — šā gada 6. jūlijā — de Vrīss atkal kājām devās cauri Amsterdamas centram. Aptuveni 250 soļi pa Lange Leidsedwarsstraat ielu no televīzijas studijas līdz stāvvietā atstātajam BMW.

De Vrīss bija dzīva leģenda. Žurnālists ne tikai stāstīja par dažādiem noziegumiem, bet dažus pat arī pats atšķetināja savā TV šovā Pīters R. de Vrīss, kriminālreportieris. Viņa radījumu skatījās miljoniem cilvēku, jo bieži vien žurnālists spēja sasniegt vairāk nekā viss drošības iestāžu aparāts. Viņš bija bezbailīgs.

Ielā ar tipiskām holandiešu ķieģeļu mājām pirmajos stāvos atvērti dažādi restorāni: indiešu Bollywood, itāļu O Sole Mio un mazāka taizemiešu ēstuve. Āra terasēs čaloja vakarētāji. De Vrīsa pēdējie soļi veda pa ielu, kas būtībā atspoguļo šīs valsts paštēlu: kosmopolītisku, možu un drošu zemi. Tā ir skaista fasāde.

Ejot tālāk, iela kļuva klusāka, jo tur pārsvarā atrodas dzīvojamās mājas. De Vrīss jau varēja saskatīt ieeju garāžā, bet nepamanīja, ka no kādām kāpnēm starp ēku Nr. 176 un 178 viņam uzglūn jauns vīrietis. Kad reportieris jau bija pagājis garām, atskanēja pieci šāvieni. Viena lode trāpīja viņam galvā.

Žurnālists saļima pie ēkas loga, kas nolīmēts ar dažādu ēstuvju reklāmām. Starp tām arī kafejnīca De Kleine — rūgti ironiska sakritība, jo De Kleine jeb Mazais ir aizdomās turētā mafijas bosa Riduana Tagi iesauka. Tieši pret Mazo liecības bija sācis sniegt svarīgais liecinieks.

Nav gūti tieši pierādījumi, ka slepkavu atsūtīja tieši Tagi, taču viņš ir galvenais aizdomās turētais. Agrāk Nīderlandē visvairāk meklētā persona atrodas ieslodzījumā jau kopš aresta 2019. gadā. Vispirms viņš pats izmeklētājiem esot paziņojis, ka valsts ietaupīs naudu, bez liekas vilcināšanās «piespriežot man mūža ieslodzījumu». Taču vēlāk savu pozīciju mainīja un instruēja advokātu noliegt visas apsūdzības.

Taču galvenā liecinieka teiktais nav vienīgā lieta, kas sasaista Tagi ar dažādiem noziegumiem. Izmeklētājiem ir izdevies atšifrēt kodētas īsziņas, ieskaitot «Bāc, bāc, ha, ha, insh’ allah!», kas izsūtīta pēc kādas citas slepkavības. Viņa advokāts noliedz, ka īsziņas sūtījis Tagi.

Pastāvīgu draudu ēnā

Tajā pašā laikā de Vrīsa nošaušana nebija vienkārša liecinieka iebiedēšana. Tā bija varas demonstrēšana — lai parādītu, kam ir īstā teikšana Nīderlandē.

Ja izrādīsies, ka stingrā režīma kamerā sēdošais Tagi tiešām nav pasūtījis žurnālista, galvenā liecinieka brāļa un pirmā advokāta nošaušanu, tad situācija kļūst vēl šaušalīgāka. Tas nozīmētu, ka karu pieteikušas vēl kādas citas narkotiku bandas un sākusies cīņa par miljardiem eiro vērtu kokaīnu, kas caur Nīderlandi aizceļo uz citām valstīm Eiropā. Tas nozīmētu, ka viena cilvēka dzīvība ir dažu simtu gramu vērta. Tiek lēsts, ka pasūtījuma slepkavība izmaksā 50 tūkstošus eiro — mērķa izsekošanai, bēgšanas auto iegādei, ierocim un, protams, arī slepkavas honorāram.

«Amsterdamas dienvidaustrumu problēmrajonos jauni vīrieši stājas rindā, lai izpildītu bandu pasūtījumus,» saka izmeklētājs Sīss, kad lūdz rakstā neminēt pilno vārdu.

Žurnālista slepkavība ir piespiedusi Nīderlandi vēlreiz izvērtēt — cik nopietna ir situācija un kā viņi līdz tam nonāca?
Ilgu laiku neviens īpaši neuztraucās par to, ka valsts brīvdomīgā attieksme pret hašišu un marihuānu palīdzējusi nostiprināt brutālu mafiozņiku ietekmi un viņu vadītas bandas importē un eksportē ne tikai vieglās, bet arī stiprās narkotikas. Ka katru gadu, savstarpēji izrēķinoties, tiek nošauti aptuveni 20 cilvēki. Ka gangsteri vairs nebaidās slepkavot sabiedriskās vietās.
Pirmā zināmā bandu savstarpējā saķeršanās notika jau 2012. gadā, un kopš tā laika pagrīdes darboņi sākuši ietekmēt arī pārējās sabiedrības ikdienu. Bija gadījums, kad lodes ielidoja kādā bērnistabā. 2016. gadā nogriezta galva tika atstāta uz ietves pie kafejnīcas durvīm. Draudi izteikti cilvēkiem, kuri nemaz nav iejaukti kriminālajā pagrīdē. Daži pat zaudējuši dzīvību. Bijuši arī gadījumi, kad pasūtījuma slepkava nošauj nepareizo personu.

Tagi vadītā kriminālā grupējuma moto esot «Wie praat, die gaat» — «Kurš runā, tam jāpazūd». Tas attiecas uz ikvienu žurnālistu, kas ziņo par marokāņu dominēto Mocro bandu. Uz ikvienu prokuroru, kas sācis izmeklēšanu. Ikvienu advokātu, kas pārstāv oponentus. Ikvienu liecinieku, kas gatavs runāt. Viņiem visiem ir regulāri jāpārbauda, vai zem auto nav piestiprināts spridzeklis, vai viņus neizseko. Viņiem jābūt gataviem dzīvot pilnā policijas aizsardzībā, atsakoties no agrākajiem paradumiem. Tas pats attiecas uz viņu ģimenēm.

«Vairs nepastāv nekādas robežas,» saka izmeklētājs Sīss. Mocro slepkavu uzmanības lokā nonācis pat premjerministrs Marks Rūte.

Nekas vairs nešķiet neiedomājams, neviens vairs nevar justies drošs. Der Spiegel runāja ar vairākiem cilvēkiem, kas dzīvo pastāvīgu draudu ēnā. Viņiem ir sajūta, ka valsts vairs nav droša. Drīzāk tā ir narkovalsts, jo viņu pašu dzīve tagad atgādina dzīvošanu kādā noziedzības pārņemtā zemē Centrālamerikā vai Dienvidamerikā.

Narkovalsts

Kad 2019. gadā Vācijas federālais kriminālpolicijas birojs (BKA) prezentēja ziņojumu par organizēto noziedzību, cita starpā izcēlās viens skaitlis: 161. Tik daudzām BKA izmeklēšanām gali veda uz Nīderlandi. Tieši šī valsts izceļas «ar ievērojamu pārsvaru», rakstīts ziņojumā. «Tas demonstrē, ka Nīderlande ir kļuvusi par svarīgu narkotiku tirdzniecības tranzītpunktu.» Vācu izmeklētāji neminstinoties to sauc par «lielāko narkotiku centru» Eiropā.

Vai kādam jābūt īpaši pārsteigtam? Ikviens ceļotājs, kas paviesojies Amsterdamā, pilnīgi noteikti ir saodis marihuānu, jo uztītu smēķi var nopirkt par trīs eiro — tā pat ir daļa no standarta tūristu programmas. Valsts ir iemanījusies vieglās narkotikas padarīt par daļu no savas folkloras, gluži kā sieru un tulpes.

Taču viss nebeidzas tikai ar vieglajām narkotikām.

Reputāciju iemantojušas arī Made in The Netherlands sintētiskās narkotikas: laba kvalitāte un laba cena. Holandieši ir pasaules līderi, piemēram, ecstasy izplatīšanā. Kriminologs Pīters Tops no Leidenes universitātes lēš, ka valstī 2017. gadā tika izgatavots miljards tablešu un ienākumi tikai no sintētiskajām narkotikām vien bija aptuveni 18,9 miljardi eiro. Vismaz.
Paralēli tam notiek arī kaņepju audzēšana (katru gadu tiek atmaskots tūkstošiem jaunu plantāciju). Šī valsts izceļas ar prasmi selekcionēt jaunas šķirnes. No šīm siltumnīcām nākošā produkcija bijušo hipiju laiku kāsīšiem liek nobālēt.
«Nīderlande ir Eiropas narkotiku supermārkets,» saka Franks Bukenhofers, kas vada Vācijas muitnieku arodbiedrību. Viņš pats strādā Esenē, netālu no Nīderlandes robežas, un labi zina, ko runā: «Holandē ir bāzēti visi profesionāļi, kas nodarbojas ar narkotiku importēšanu, kultivēšanu, ražošanu un izplatīšanu.»

Liela loma ir ģeogrāfijai. Roterdama ir otrā lielāka preču osta Eiropā pēc Beļģijas Antverpenes. Europol un ANO narkotiku apkarošanas pārvaldes UNODC kopējā ziņojumā secināts, ka lielākā daļa narkotiku, kas slepus tiek ievestas Antverpenē, vispirms aizceļo uz Nīderlandi, lai pēc tam tiktu pārsūtītas uz citām valstīm.

Mūsdienās visizplatītākā viela ir kokaīns. «Kokaīns tiešām ir problēma,» saka izmeklētājs Sīss. «Kokaīns ir izmainījis pilnīgi visu.»

Jaunākie pieejamie dati liecina, ka no Dienvidamerikas 2019. gadā Eiropā tika ievestas 1784 tonnas kokaīna — divreiz vairāk nekā 2014. gadā. «Pēdējos gados ir nostiprinājusies kāda tendence,» stāsta BKA vadītājs Holgers Munšs, — narkotiku nelegālās kravas kļūst arvien lielākas. Šā gada februārī Hamburgā tika sasniegts jauns rekords: policija atklāja 16 tonnas kokaīna. Tā ielas vērtība bija aptuveni 3,5 miljardi eiro. Galvenie aizdomās turētie arī šajā lietā bija Nīderlandē.

ANO lēš, ka Rietumeiropā un Centrāleiropā kokaīnu lieto 4,4 miljoni cilvēku. Un viņu skaits palielinās.

Tas nozīmē, ka mafijas ienākumi aug. «Un bandas ir gatavas ķerties pie vardarbības, lai palielinātu savus potenciālos ienākumus,» secina Diseldorfā strādājošais Tomass Junglūts no Ziemeļreinas-Vestfālenes kriminālpolicijas biroja. «Ja šīs grupas sabiedriskā vietā uz ielas nogalina izmeklējošo žurnālistu, acīmredzot tās jūtas neuzvaramas.» Ja kaut kas tāds «attīstījies civilizētā valstī ar stiprām struktūrām» kā Nīderlande, tas «ir satraucoši mums visiem».

Advokāti

Biroja ēka Hāgā. Plašāk to aprakstīt nedrīkst. Aiz ieejas durvīm stāv vērīgi klusējoši vīri ar pistolēm — policijas norīkoti miesassargi. Iekšpagalmā novietots bruņots limuzīns.

Uz mūsu sarunu piesēdušais galvenā liecinieka advokāts Pīters Šoutens izskatās kā spēļu lācītis, kas iespraucies uzvalkā: drukns vīrs ar sirmu bārdu un smailijiem uz zeķēm. Izskatās pēc cilvēka, kuru grūti pārsteigt. Turpretī Onno de Jongs ir askētisks un rezervēts. Viņš ļauj lielākoties runāt kolēģim, jo Šoutens šajā lietā iesaistījās pirmais — kad tika nošauts viņa draugs un priekšgājējs.

Šoutenam šī sāga sākās 2019. gada 18. septembrī. Torīt pusastoņos Derks Vīrsums izgāja no savām mājām, lai sēstos auto, bet piesteidzās slepkava ar ieroci. Vīrsums bija pirmais galvenā liecinieka Nabila B. advokāts. Uzbrukums saviļņoja visu sabiedrību, par «dziļi satraucošu» to nosauca premjers Rūte.

Neviens nespēja iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt Nīderlandē. Tiešām neviens? Nabilam B. tas gan nebija pārsteigums.

Pašam Nabilam 2017. gada sākumā bija jāizseko vīrietis, kuru bija pavēlēts novākt, un jāsagādā automašīna slepkavas aizbēgšanai. Tolaik viņš vēl bija Tagi bandas loceklis. Taču uzbrucējs nošāva nepareizo cilvēku. Līdzīgas traģēdijas pēc tam atkārtojušās vēl un vēl. Šāvēji parasti ir jauni vīrieši, kuri vēlas uzlabot savu prestižu bandā un kuriem niez nagi nospiest gaili. Viņi parasti nav diez cik apsviedīgi un izmanto pārāk daudz ložu, rakstīts Nīderlandes Tieslietu ministrijas ziņojuma īpašajā sadaļā par pasūtījuma slepkavībām. Vienreiz ar kalašņikovu tika nošauts kāds praktikants Amsterdamas mikrorajona komūnas centrā, jo izskatījies līdzīgs ieplānotajam mērķim. 2017. gadā tika sašauts kāds vīrietis, kas stāvēja uz lieveņa pie mājas, kurā dzīvoja mērķis.

Nabila gadījuma problēma bija tā, ka nejaušais upuris pats piederēja kādam citam labi pazīstamam kriminālajam grupējumam — ar kuru labāk nevajag nepatikšanas. Grupējums ātri uzzināja Nabila vārdu. Viņš bija iekritis slazdā. Un pats pieteicās policijā, apsolot runāt, runāt un runāt.

Tagad izmeklētājiem ir 41 pratināšanas protokols. Tajos lasāms, ka slepkavību pasūtīja Riduans Tagi, kuru jau agrāk policija uzskatīja par Mocro bandas vadoni. Nabils apgalvoja, ka Tagi atbildīgs arī par daudzām citām pasūtījuma slepkavībām.

Pēc diviem mēnešiem policija publiski paziņoja, kas ir viņu galvenais liecinieks. Nabils bija brīdinājis to nedarīt, jo «sāks krist arī citi cilvēki». Un viņam bija taisnība. Nedēļu vēlāk kāds vīrietis pieteicās uz darba interviju ar Nabila brāli, reklāmas aģentūras vadītāju, kuram ir divi bērni un nav nekāda sakara ar noziedzīgo pasauli. «Darba meklētājs» nošāva intervētāju no mugurpuses. Tas bija pirmais brīdinājums no mafijas: ja netiekam klāt Nabilam, sāksim iznīcināt viņam tuvos cilvēkus.

Nākamajā gadā tika nogalināts advokāts Vīrsums. Onno de Jongs labi atceras traģisko dienu. Jo tā bija arī pēdējā diena, kad viņš pats izgāja no savām bijušajām mājām. Tolaik viņš pārstāvēja galveno liecinieku kādā citā ar narkotiku bandu saistītā tiesas prāvā. Taču arī tajā bija saistība ar Tagi grupējumu, un spēkā pieņēmās bažas, ka par upuri varētu kļūt de Jongs.

«Neejiet ēkā, kamēr jums atbrauks pakaļ,» advokāts atceras brīdinājumu prokurora kabinetā. «Viņi mani aizveda līdz mājām, lai es varētu sakravāt mantas.» Kopš tās dienas viņš dzīvo slepenā vietā policijas uzraudzībā.

Pēc Vīrsuma nāves tiesa uzrunāja 20 advokātus, vai viņi būtu gatavi pārstāvēt Nabilu. Visi atteica. Tomēr 21. piekrita. Lai nekļūtu par mērķi, viņš izvēlējās palikt anonīms. Liecību sniegšanas laikā izmantoja videotiešsaisti, nekad nerādīja savu seju un viņa balss tika pārveidota. Taču Nabils ar jauno advokātu nespēja saprasties.

Nabils sazinājās ar Pīteru R. de Vrīsu, cerot, ka slavenais reportieris varētu palīdzēt. De Vrīss atbildēja: pirmkārt, vajag labu advokātu. Un viņam pašam padomā bija Šoutens.

«Ja visi sāks bēgt prom, cietēja būs visa sabiedrība,» intervijā saka Šoutens. Arī viņam policija tagad nodrošina apsardzi 24 stundas diennaktī, taču advokāts nevēlas dzīvot slepenā mājoklī kā de Jongs. «Ja mani ieliktu kaut kādās barakās, visa dzīve kļūtu neciešama.»

Vai viņš nožēlo, ka piekritis iesaistīties? «Ne mirkli.» Arī blakus sēdošais de Jongs piebalso: «Nekad.»

Pagājušā gada oktobrī Šoutenu sasniedza ziņa, ka viņš ar kolēģi un arī žurnālists ir nokļuvuši mafijas novācamo personu sarakstā. Šoutens un de Jongs tika apsargāti, bet ne de Vrīss. Reportieris pats negribēja, ka viņam visu laiku līdzi staigā miesassargs.

Turklāt tiesu aprindās pastāvēja priekšstats, ka žurnālists tomēr nav svarīga persona tiesvedības procesā.

Burtiski nedēļu pirms de Vrīsa nošaušanas policija saņēma ziņu, ka žurnālistam pēdējā laikā pa ielu no TV studijas līdz garāžai seko kāds nezināms vīrietis. Vēlāk izrādīsies, ka šis nezināmais vīrietis no nozieguma vietas automašīnā aizvedīs šāvēju.

Mafijas boss

Kopš šā gada marta Tagi sēž Bunkurā, kā tautā tiek saukta pirmstiesas pastiprinātā režīma ieslodzījuma vieta Amsterdamas rietumu daļā. Turpat tiek izskatīta Marengo lieta — šādu izdomātu vārdu ģenerējusi tiesas datorsistēma. Galvenās apsūdzības pret Tagi un vēl 16 personām: sešas pasūtījuma slepkavības. Galvenā liecinieka brāļa nogalināšana nav starp tām, ne arī advokāta Vīrsuma nošaušana. Abos gadījumos ir izdevies identificēt tikai šāvējus. Vīrsuma slepkavām oktobrī tika piespriesti 30 gadi cietumā, taču tiesai nav izdevies noskaidrot uzbrukuma pasūtītāju.

Galvenā liecinieka teiktais, kā arī policijas kopš 2016. gada atšifrētas īsziņas tieši saista Tagi ar sešām slepkavībām. Pirms nepareizā mērķa sašaušanas uz lieveņa Utrehtā Tagi bija rakstījis: «Esmu norīkojis galvas.» Kriminālajās aprindās «galva» ir slengs, kas apzīmē pasūtījuma slepkavu.

Kādā citā reizē, kad tika nošauts kāds vecs un pārlieku pļāpīgs Tagi sabiedrotais, bandas vadonis rakstīja: «Haha… Es esmu vislabākais… Esmu sācis medības… Un man vajag jaunas asinis… Jau pavisam drīz vēl kāds nelietis.»

Riduans Tagi ir dzimis Marokā 1977. gadā, bet izaudzis nelielā pilsētiņā netālu no Utrehtas, uz kurieni viņa vecāki pārcēlās kā viesstrādnieki, izmantojot Nīderlandes pagaidu darba atļauju programmu.

17 gadu vecumā Tagi pameta skolu un ķērās pie hašiša pārdošanas ielās. Viņš bija daļa no jauniešu bandas, kas sevi dēvēja par BAD Boys. BAD šajā gadījumā ir akronīms no «black and dangerous» jeb «melni un bīstami».

Runā, ka Tagi bijis ļoti ambiciozs, turklāt viņam piemīt laba biznesa oža. Palīdzēja arī marokāņu izcelsme, jo lielākā daļa kaņepju tiek ievesta tieši no šīs Āfrikas valsts. Tagi izveidoja piegādes tīklu — vispirms ar prāmjiem uz Spāniju un tad tālāk uz Eiropas ziemeļiem.

Kad Tagi bija nostiprinājis savas pozīcijas, viņu pamanīja Dienvidamerikas kokaīna karteļi, kuri ap 2006. gadu mainīja savu stratēģiju, sākot sūtīt narkotikas uz Eiropu tranzītā caur Ziemeļāfriku un Maroku. Tagi izveidotā piegādes ķēde spēja tika galā gan ar hašišu, gan ar kokaīnu, taču tieši otrais izrādījās daudz ienesīgāks.

Pats Tagi, kas 2009. gadā reģistrējās kā Marokas iedzīvotājs, ilgu laiku spēja izvairīties no Nīderlandes policijas uzmanības. Un par viņu maz kas bija zināms līdz pat 2012. gadam, kad sākās pasūtījuma slepkavības. Togad izmeklētājiem izdevās Antverpenes ostā konfiscēt 225 kilogramus kokaīna, kas ir smieklīgi mazs apjoms, salīdzinot ar pašreizējiem apmēriem. Bet toreiz tas bija liels ķēriens.

Piegādi gaidīja divas bandas, no kurām neviena nezināja par slepeno policijas reidu, un sāka apvainot viena otru kokaīna zādzībā.

Ar to arī viss sākās. 2012. gadā mežonīgā apšaudē Amsterdamas dzīvojamā rajonā tika nogalināti divi cilvēki. Tad sekoja atriebības, un cita pēc citas sāka velties jaunas slepkavības. Preventīvas slepkavības, paranoiskas slepkavības, statusa demonstrēšanas slepkavības. Tieslietu ministrija saskaitījusi, ka pēdējos 10 gados pasūtījuma uzbrukumos nošauti 189 cilvēki. Tipiska šādu «likvidāciju» pazīme ir sadedzināts auto, kas izmantots bēgšanai no nozieguma vietas.

Žurnālisti

Kad augustā Amsterdamā tiekamies ar laikraksta Het Parool žurnālistu Polu Vugtu, viņam ir vienkāršs melns krekliņš un zili džinsi — perfekta kombinācija, lai nepievērstu uzmanību. Cik vecs? «Četrdesmit septiņi,» viņš atbild. Vai viņam aizvien būs 47 šajā rudenī, kad mēs publicēsim šo rakstu? «Jā, es tā ceru.» Melnais humors sajaucas ar nejauku priekšnojautu.

Vugts parasti raksta par Tagi un citiem Mocro bandas locekļiem. Jau 2017. gadā žurnālists tika brīdināts, ka viņu vēlas novākt kāda cita banda. Šī iemesla dēļ 2017. gada oktobrī viņam norīkoja pastiprinātu policijas apsardzi. Viņš esot pirmais reportieris, kuru apsargāja tā pati specvienība, kas rūpējas arī par karaliskās ģimenes drošību.

Vugts līdz šim nav rakstījis neko tādu, kas izskatās īpaši bīstami. Taču bandai radās pārliecība, ka žurnālists zina daudz vairāk un drīz varētu tikt publicēts plašs atmaskojošs materiāls.

Slepenā mājoklī viņš ievācās kopā ar draudzeni. Pirms tam pārdeva savu māju, jo apzinājās, ka tajā vairs nekad neatgriezīsies. Pārdeva arī auto, jo nomātas mašīnas ir drošākas — tās regulāri var mainīt.

Pēc tam, kad vairāki noziedznieki nonāca cietumā, bet pārējie tika atrasti asins peļķēs, Vugts cerēja, ka ļaunākais ir aiz muguras. «Lai gan neviens jau nekad nesaka, ka viss ir beidzies.»

Tomēr Vugts pēc konsultēšanās ar policiju nolēma atteikties no apsardzes. Pirmajā reizē, kad viņš atkal apmeklēja ielu tirdziņu, žurnālists juties kā lecot bezdibenī. Un vēl nekad agrāk mūžā neesot bijis tik aizkustināts kā dienā, kad viņa draudzene izteica piedāvājumu apprecēties.

Vugta vecāki bija sociālie darbinieki, kuru mājās bieži dzīvoja arī audžubērni no īpaši nelabvēlīgām aprindām. Tagad Vugts redz, ka tādi paši bērni tiek izmantoti kā narkotiku dīleri ielās. Tiek algoti kā mērķu izsekotāji vai slepkavas. «Ir svarīgi par to rakstīt,» saka žurnālists. «Ja es apstātos, otra puse būtu uzvarētāji. Jo tā nav nekāda rotaļa. Runa ir par mūsu demokrātiju.»

Vugta skatījumā, lietas sāka mainīties, kad Tagi kļuva par Mocro mafijas publisko seju, un arī policija beidzot vairāk sāka saprast, ar ko tai darīšana. Pirmais, kas atmaskoja Tagi vārdu, bija blogeris Martiks Koks. Pats Koks ir sēdējis cietumā, bet pēc iznākšanas brīvībā sāka aizrauties ar alkoholu, kokaīnu un mēģināja izveidot jaunu eskorta meiteņu aģentūru. Paralēli tam Koks savā blogā Vlinderscrime.nl rakstīja par kriminālo pagrīdi — to, ko pats kaut kur padzirdējis. Tieši tur pirmoreiz izskanēja Riduana Tagi vārds.

Vugts atceras, ka Tagi iesniedza civilprasību tiesā pret Koku, taču zaudēja. Tad kādā dienā zem Koka auto tika atstāts spridzeklis. To pamanīja garāmgājējs. Eksplozijas spēks būtu bijis līdzvērtīgs 40 granātām.

2016. gada aprīlī tika atšifrēta Tagi izsūtīta īsziņa: «Slimajam, slimajam Vlinderscrime ir jāiet gulēt!» Izmeklētāji secināja, ka «gulēt» ir slengs vārdam «mirt». Tagi īsziņās šis vārds atkārtojas itin bieži.

2016. gada 8. decembrī Vugts uzaicināja Koku uz pusdienām.«Koks zināja, ka ir mērķis, bet neko nedarīja. Viņš teica: visticamāk, mani nogalinās lodes, pirms to paspēs vēzis,» slimā vīrieša teikto atstāsta žurnālists. Tieši tās pašas dienas pēcpusdienā slepkava centās nogalināt blogeri, taču ierocis iestrēga. Tomēr jau vakarā Koka veiksmei pienāca gals pie bordeļa Boccaccio ārdurvīm.

Kopš tā laika Nīderlandē mainījusies visu kriminālreportieru dzīve. 2018. gada jūnijā ar kravas auto tika taranēta laikraksta De Telegraaf redakcijas ieeja. Izrāpies ārā, uzbrucējs pielaida uguni mašīnai, kura eksplodēja. Šīs avīzes «grēks» bija Nīderlandes pielīdzināšana narkovalstij. Tagad diviem De Telegraaf kriminālreportieriem tiek nodrošināta policijas apsardze.

«Visiem ir skaidrs: viņi sākuši nogalināt žurnālistus,» saka Vugts. «Būtu smieklīgi melot, ka arī es par to nedomāju.» Tajā pašā laikā viņš neplāno apstāties. «Taču katram pašam jāpieņem lēmums.»

Piemēram, viens Vugta kolēģis mūsu sarunā izvēlas palikt anonīms. «Pirmais likums: mana dzīvība ir dārgāka par darbu. Otrais likums: es nekad nerakstu vairāk par to, ko jau publiski paziņojusi policija.» Tieši tāpēc atvilktnē stāv kāds atmaskojošs raksts, kuru viņš neuzdrošinās publicēt. Tagad Nīderlandē atsevišķi raksti netiek publicēti tāpēc, ka uz spēles tiek liktas cilvēku dzīvības.

Policija

Tie, kas Amsterdamas policijas ēkā viesojušies pirms 15 gadiem, nekādus «Sīsus» un «Robertus» tur nesastapa. Virsnieki izmantoja savus īstos vārdus. Nīderlande bija atvērta valsts, un šo atvērtību demonstrēja arī policisti. Viņi atļāva fotografēt sevi no priekšpuses, ne tikai no aizmugures.

Roberts (48) vada īpašo komisiju, kas izmeklē žurnālista de Vrīsa slepkavību. Sīss (52) ir galvenais organizētas noziedzības izmeklētājs. Tagad abi policisti pat tiesas sēdēs nepiedalās ar īstajiem vārdiem — abiem ir piešķirti numuri. Ja droši vairs nejūtas žurnālisti un advokāti, tad palicis tikai mazs solis līdz tam, lai par savu dzīvību sāktu raizēties arī tiesneši un prokurori. «Protams, es vienmēr apskatos apkārt, ejot uz savu auto. Neesmu nobijies, taču briesmas lien arvien tuvāk,» saka Sīss.

Jau labu laiku policijas aizsardzībā ir prokurore, ar kuru parasti sadarbojas Sīss. «Viņai ir vīrs, bērni. Ikvienam tas ir milzīgs spiediens.»

Policijas runasvīrs, kas lūdz neizmantot rakstā viņa vārdu, pastāsta, ka viņi rūpīgi rotē preses virsniekus, kas publiski komentē Tagi un de Vrīsa lietas, — lai kāda konkrēta persona nekļūtu par policijas seju un nākamo mērķi mafijas varas demonstrēšanai.

Ir jāsaprot, ka kokaīns ir mainījis pilnīgi visu, saka Sīss. Agrāk viņi svinēja, kad izdevās konfiscēt 100 kilogramus. Tagad tam uzmanību pievērš vairs reti kurš. Jo mūsdienās runa ir par tonnām un simtiem miljonu eiro.

Tas izmanījis arī noziedzniekus — viņi sākuši justies kā Visuma centrs. Un kļuvuši neprognozējami. «Lielākā daļa blēžu nevēlas sev pievērst uzmanību, bet, piemēram, Tagi par to vairs neuztraucas,» skaidro Sīss.

Pašreizējā situācijā daļēji ir vainīga arī policija, uzskata Roberts. «No 2005. līdz 2012. gadam mēs neierosinājām nevienu izmeklēšanu, kas saistīta ar narkotikām.»

Pat ne policijas narkotiku apkarošanas nodaļa? «Mums tādas nemaz nav,» viņš atbild. Politiķi uzskatīja, ka naudu labāk ieguldīt cīņā pret īpaši vardarbīgiem noziegumiem un naudas atmazgāšanu.

Amsterdamas policija tika pārstrukturēta, izveidojot organizētās noziedzības nodaļu. «Narkotikas nebija fokusā,» apstiprina preses sekretārs. Sīss turpina: «Kad 2012. gadā uzliesmoja bandu iekšējais karš, mēs par šiem puišiem neko daudz nezinājām.»

Izmeklētājiem vienkārši palaimējās, ka galvenais liecinieks pieteicās pats. Palīdzēja arī citu valstu drošībsargājošās iestādes, kurām bija izdevies pārtvert kodētās īsziņas.

Viens no policijas reformas mērķiem bija izdevumu samazināšana. Nīderlandē naudas taupīšana vienmēr ir bijusi galvenā prioritāte. Kad par Tagi noķeršanu tika izsludināta 100 tūkstošu prēmija, pats bandas vadonis esot komentējis: «Ir nu gan skopuļi!», rakstīja Het Parool.

Naudas taupīšana ietekmējusi arī prokuratūras darbu. «Tiesas ir pārpildītas. Mēs jau varam tajās nogādāt daudz vairāk lietu, bet kāda tam jēga, ja vainīgie netiks saukti pie atbildības?» saka Sīss. Turklāt policijai un prokuroriem nav tiesiska mandāta izmeklēt ikvienu pārkāpumu. Nīderlandē tas pazīstams kā «iespēju princips», tas nozīmē, ka tiesībsargājošās iestādes fokusējas tikai uz tām lietām, kuras ir politiska prioritāte. Narkotiku pārkāpumi tradicionāli neietilpa šajā kategorijā.

To pastiprina fakts, ka atsevišķas tiesas pret noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, izturas tā, it kā tas nebūtu nekas smags. Prokuroriem ir rekomendēts pieprasīt tikai 6—8 mēnešu cietumsodu par 500—1000 gramu smago narkotiku importēšanu. Šobrīd Nīderlandes cietumi ir tik pustukši, ka kameras tiek iznomātas Beļģijai un Norvēģijai.

Pērn Sīsa kolēģi atmaskoja narkotiku kontrabandas grupējumu, konfiscējot sešas tonnas kokaīna. Vairāki apsūdzētie aizvien gaida tiesu. Turklāt tiesneši nolēma, ka pirmstiesas apcietinājums nav nepieciešams. Par sešām tonnām kokaīna.

Komentāri (4)

J.Biotops 10.11.2021. 08.22

Vai atceramies, kā miermīlīgo islamu aizstāvēja pēc tam, kad nešķīsto rasistu Theodoor van Gogh nogalināja savās cēlākajās jūtās dziļi aizvainotais Marokas izcelsmes Nīderlandes pilsonis Mohammed Bouyeri Kāda sagadīšanās – Riduans Tagi arī marokānis. Nebūsim taču islamofobi vai rasisti?

0
0
Atbildēt

0

QAnon 08.11.2021. 17.10

Latvijai nesalīdzināmi nozīmīgāks notikums bija Amsterdamā 1997. gada 19.maijā, kad pie savas mājas tika nogalināts Latvijas kriminālās kases turētājs,Viktors Balulis. Daudziem liksies, kas tur īpašs, kriminālās autoritātes bieži tā beidz savu mūžu, tikai ne šai reizē. Šī bija Krievijas FSB, Solncevas brigāžu, mūsu milicijas, tiesas un prokuratūras speciāla operācija, kuras rezultātā notika krimināla pārdalīšana Solncevas brigāžu pārstāvošās Pārdaugavas labā. Tika iesēdināti: Haritonovs, caur kuru “obšķaka” līdzekļi tika nodota Balulim, viņa tuvākie līdzdalībnieki un kase no Amsterdamas pārceļoja uz Maskavu. Pēc Haritonova bandas sagraušana, visi karavīri pārgāja pie Ļeskova, Laventa un Raigorodska un rezultātā, lai ko arī nestumtu sakompromitētie kremļa kājslauķi, krimināla mazāk nepalika pat par kapeiku. Tai laikā iekšlietu ministrs bija Latvijā, ienaidnieka aizmugurē iesūtītais GRUšņiks, Afganistānas kara noziedznieks, Trulais
Balulis, protams, bija bandīts, kura kontā bija Dzintara Kromaņa likvidēšana, kurš bija ievācies Baluļa mājā, iesēdies Baluļa krēslā un turēja to cietumā. Pēc Kromaņa nošaušanas Balulis uzreiz tika brīvībā un pārcēlās uz Nīderlandi.
Operācijas mērķis bija Latvijas suverenitātes mazināšana un IeM padarīšana par Solncevas struktūrvienību.

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 07.11.2021. 22.12

laikam tā bija ceturtdiena, kad tv 3 degunktā rādija tādu sižetu, ka šoferis pamana , ka kāds autobraucējs uz šosejas uzvedas neadekvāti – apdraudot pārējos satiksmes dalībniekus. Viņš zvana policijai, bet tā atbild – vērojot braucēju. Nu šoferis vēro , kamēr redz, ka tomēr katastrofa notiek – mašīnu gabali iet pa gaisu, laimīgā kārtā – nav mirušo. Nu beidzot !!! – ierodas ceļu policija un redz, ka neadekvātais šoferis visticamāk ir lietojis narkotikas un vispār viņam ir citu pārkāpumu dēļ ir aizliegts saņemt braukšanas tiesības.

Un mana šausmināšanās ir nevis par to, ka lieto narkotikas, bet ka ceļu policija neveic savus pienākumus. Ja reiz šoferis ziņoja, ka uz ceļa ir braucējs , kurš apdraud citu braucēju drošību – vai tad nevajadzēja uzreiz iesaistīties,nevis novērot un nogaidīt , kad būs līķi?

Lūk, tv rādīja, ka Pārdaugavā ir bijis – laikam jau geju tusiņš, jo tur vīrieši vien bija, bet nu tuss ar narkotikām. Vai kāds domā, ka tie narkomāni un svinētāji pēc balles pa mājām izklīstu kājiņām?

Ja reiz tas ir cilvēka lēmums lietot narkotikas, labi. Lai tā ir cilvēka brīvība, bet vai tad valstij nebūtu jāuzņemās narkomānijas kontroles sekas? Vai pēc traģēdijas Merķeļa ielā, kurā dzīvi sadega tik daudzi cilvēki , valsts – saeima ir veikusi kādas izmaiņas likumdošanā, lai no šī biznesa sekām pasargātu sabiedrību?

Vai nav traki, ja vecāki un skolotājas stāsta, ka maziem bērniem jau ir atkarības , kuras posta un padara slimus viņu augošos ķermeņus?

Nu un tad tā lieta par t.s. bēgļiem – vai imigrantiem. Mums stāsta, cik viņi ļoti grib mācīties un strādāt, bet vienlaicīgi – vai kādu pārsteidza sižets, kad tv rādīja reidus pa Rīgas hosteļiem , kuros bija melnīgsnēji puiši ar narkotikām? Nu jāēd un jādzīvo arī viņiem ir.

Narkotikas, cilvēktirdzniecība un kas tik vēl nē – nu tā viņu nākotne. Ko gan mes varam viņiem piedāvāt, ja paši savus bērnus turam karceros pusbadā? Ko ?!

Jā un Nīderlande jau ir musulmanizējusies valsts. Tas, ka islāmistu mafijas tur killo žurnālistus un tiesnešus laikam kaut kādā ziņā tomēr ir normālas sekas tam procesam, tai ideoloģijai, ko it kā vispārības labā aizgājusi šī valsts…

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu