Dmitrijs A. Prigovs. Manas dzīves laikā. Neputns, 2021.
Pērn aizsāktā apgāda Neputns dzejas sērija melnos, Andra Brežes dizainētos vākos piedāvā lasītājiem darbus, kuru skanējums ir laikmetīgāks, eksperimentālāks vai arī prozaiskāks nekā klasiķu darbi, kas tiek izdoti samta sērijā. Pēc Čārlza Bukovska un Daniila Harmsa dzejas grāmatām tajā izdota krievu konceptuālista Dmitrija A. Prigova (1940—2007) tekstu izlase Ilmāra Šlāpina atdzejojumā. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā, kurā tik detalizēti varam iepazīt krievu konceptuālisma dzeju.
Attīstījies savrupi no Rietumu 60. gadu konceptuālistu eksperimentiem ar attēla un teksta attiecībām, krievu variants pievēršas padomju sociālajai un tekstuālajai realitātei, smeļot iedvesmu no ikdienišķām sarunām, padomju valdības paziņojumiem un avīžu rakstiem, izplatītām klišejām un banalitātēm. Kā stāsta krievu konceptuālisma pētnieks Džeralds Janečeks, pats Prigovs par savu dzejoļu galvenajiem varoņiem pasludināja gatavas frāzes un valodas konstrukcijas, kuras, noliktas literāra teksta centrā, atklāj savu apšaubāmo potenciālu pilnīgi izskaidrot un interpretēt realitāti. Noliktas blakus cita citai, tās atrodas dzejas «spēka laukā», kurā tām tiek atņemts ierastais konteksts, lai izģērbtu tās kailas un izpētītu.1 Šāda izpēte, protams, neiekļāvās padomju oficiālajā literatūrā, tāpēc konceptuālistu darbi sākotnēji izplatījās «samizdatā» un ārzemju publikācijās.
